Svešā seja

Sākumā atkrita ceturtais tips: «Pie deguna seja viegli izliekta uz priekšu.» Šim sejas tipam ir tauku slāņi ap tām sejas daļām, kam ir augsts mīmikas blīvuma koeficients, un tāpēc tai piemīt ārkārtīgs stabilums: tā grūti pielāgo­jama — ja tā ir izgatavota, tad nepieciešams precīzi se­kot tās formai. Un es sadurtos ar pārāk nopietnām grū­tībām, ja man no paša sākuma nebūtu bijis pavisam precīzi jāizplāno viss darbs līdz galam. Tāpēc es tomēr nolēmu, kaut arī ar zināmu nožēlu, atteikties no šī tipa.

Postskripts postskriptam. Tev varbūt likās, ka iepriekšējā postskriptā es it kā būtu vēlējies vēl kaut ko pateikt. Bet zvēru, ka man nebija nekādas apslēp­

tas domas. Starp manām galvenajām piezīmēm un postskriptu bija gandrīz trīs mēnešus ilgs pārtrau­kums …

Tagad pirmais sejas tips, kam centrs pārvietots lejup un «uz pieres, vaigiem un zoda ir daudz spēcīgu muskuļu punu». No psihomorfoloģijas viedokļa tāda seja ir intra- versa, koncentrēta uz savu iekšējo pasauli, pretrunīga, tai trūkst stabiluma. Pat ja izturētos pavisam neobjektīvi, to­mēr būs jāatzīst, ka tāda seja ir augļotājam, kas ne reizi nav cietis zaudējumus. Bet nekādā ziņā tā nav pavedēja maska. Ņemot vērā tikai ārējo iespaidu, es bez nožēlas at­metu arī šo tipu.

Atlika vēl divi…

«Uz pieres, vaigiem un zoda viegli tauku slāņi…» No psihomorfoloģijas viedokļa tādas sejas ir intraversiem cil­vēkiem, kas koncentrējušies uz savu iekšējo pasauli, tie ir harmoniski vai izceļas ar intraspektīvismu un apbalvoti ar lielu pašsavaldīšanos.

«Pie deguna smaila seja…» No psihomorfoloģijas viedokļa tādas sejas ir ekstraversiem cilvēkiem, kas kon­centrējušies uz apkārtējo pasauli, tie ir neharmoniski vai enerģiski cilvēki, kam liela tieksme darboties.

Man šķita, ka manā priekšā pavērās diezgan skaidra aina. Izvēlēties no četriem vai diviem — liela starpība. Četri nav vis vienkārši divi un divi, tajos ietilpst sešas kombinācijas salīdzinājumam. Tādējādi es varēju reducēt savu darbu līdz vienai sestdaļai. Turklāt divi atlikušie tipi bija gluži pretēji: pilnīgi neiespējami bija aiz pārskatīša­nās noturēt vienu par otru. Tikai eksperimentālās modelē­šanas ceļā, ko es arī daru, izdosies uzzināt, kāda izskatās seja, kas man vajadzīga.

Kādu laiku es pilnīgi iegrimu šo divu sejas tipu salī­dzināmā izpētē. Bet, tā kā man bija tikai viena maskas forma, kas noderēja par pamatu, man bija ļoti neērti, kad katru reizi vajadzēja izjaukt vienu un taisīt citu. Padomā­jis es nopirku kameru «Polaroid». Pietiek nospiest slēdzi, un tev rokās ijau ir attīstīta fotogrāfija. Tas bija parocīgi, jo tūlīt, nezaudējot laiku, varēja ne vien salīdzināt

fotogrāfijas, bet arī fiksēt soli pa solim visu maskas radī­šanas procesu.

Jā, tajās dienās mana sirds dziedāja kā cikāde, kurai izauguši spārni.

Un man neienāca pat prātā, ka jebkuru mirkli mans darbs var nonākt strupceļā …

Kādu dienu debesīs virpuļoja dienvidu vējš, neizslēgtā tvaika apkure versmoja neciešamu karstumu. Paraudzījos kalendārā — februāris jau sliecās uz beigām. Es apjuku. Biju taču gribējis visu pabeigt, kamēr auksts. Materiāla struktūras un manas maskas kustīguma jautājumā es jau varēju rīkoties gandrīz nekļūdīgi, bet, ko lai dara ar ven­tilāciju, to es vēl nezināju. Vispār nekā laba nesolīja tas gadalaiks, kad sviedri plūst aumaļām. Arī masku piestip­rināt tādos apstākļos ir grūti; paredzēju, ka radīsies arī vesela virkne fizioloģiska rakstura šķēršļu. Bet man vēl bija jāizdara trīs mēnešus ilga atkāpe, iekams nonācu pie tā, ar ko sāku šīs piezīmes, — iekams atradu patvērumu S. namā.

Kāpēc gan man tomēr bija jāiet pa tādu apkārtceļu? Pēc pirmā acu uzmetiena darbs veicās gluži normāli. Es biju tā ievingrinājies, ka varēju domās uzzīmēt abus seju tipus, varēju pat, ieraudzījis seju, kas piederēja pie viena vai otra tipa, tūlīt sadalīt to savā iztēlē pamatelementos un izdarīt labojumus. Jā, materiāls man bija rokā, un es varēju izvēlēties jebkuru, kas man patika. Bet, ja nav no­teikta kritērija, tad nevar izvēlēties vienu no diviem. Ne­maz nav ko mēģināt izvēlēties sarkanu vai baltu, ja ne­zini, par ko ir runa — par biļetes krāsu vai karoga krāsu. Ak, šie kritēriji, kas izgaist miglā! Vai tiešām ir mīkla, ko nevar atrisināt ar parastu minēšanu? Zināms, tagad kritērijs bija ieguvis gluži citu jēgu nekā agrāk. Bet, jo skaidrāks kļuva mans priekšstats par objektu, jo vairāk es saskaitos. Harmoniskā tipā ir harmonijas daiļums, nehar- moniskā tipā arī ir savs daiļums. Atrisināt jautājumu, pa­turot prātā tā vai cita tipa vērtību, šajā gadījumā galīgi nav iespējams. Un, jo vairāk es uzzināju, jo lielāku, grūti sadalāmu interesi sāku izjust pret šiem abiem tipiem. No­kļuvis bezizejas stāvoklī, izmisis es vairākkārt domāju: vai man labāk neizlozēt? Bet, tā kā sejā ietverts kaut ne­daudz metafiziskas jēgas, es nevarēju atrisināt jautājumu tik bezatbildīgi. Pat tie pētījumi, kurus līdz šim biju iz­darījis, liecināja, ka ārējais izskats, lai arī cik tas būtu bēdīgi, zināmā mērā saistīts ar psiholoģiju un individu­āliem vaibstiem.