Svešā seja

… Bet ja nu es klusēdams nostātos šo vecāku un bērna priekšā, nicīgi vērodams viņu samulsumu, noņemtu bril­les, nomestu pārsēju un sāktu attīt saites? Samulsums pārvērstos apjukumā, pēc tam sirsnīgā lūgumā. Bet es, nepievērsdams viņiem uzmanību, tītu vien vaļā. Lai pa­vairotu efektu, pēdējās kārtas es norautu vienā rāvienā. Paņemtu aiz saites augšmalas un rautu uz leju. Bet seja, ko viņi ieraudzīs, būs pavisam citāda nekā mana agrākā seja. Nē, tā atšķirsies ne vien no manas sejas — tā at­šķirsies vispār no cilvēka sejas. Līķa bāla, kā vasks, caur kuru spīd cauri bronza vai zelts. Bet viņi nespēs noskaid­rot sīkāk. Viņi nepagūs nemaz aptvert, kas ir viņu priekšā — dievs vai velns, kad visi trīs pārvērtīsies akme­ņos, svina bluķos, bet varbūt vienkārši kukaiņos. Viņiem sekos arī pārējie pasažieri, kas tur būs klāt…

Negaidīts troksnis vagonā lika man atjēgties. Vilciens tuvojās manai stacijai. Es izlēcu uz perona, it kā man dzītos kāds pakaļ. Mani pārņēma nomācošs nogurums. Perona galā atradās soliņš. Tiklīdz es uz tā apsēdos, tas viss bija manā rīcībā: vai nu no manis izvairījās, vai arī katrs vēlējās labāk sēdēt viens pats. Domīgi raudzīda­mies uz ņudzošo pasažieru plūsmu, es jutu, ka nupat, nu­pat sākšu raudāt aiz izmisuma, kas iesvēla manī.

Acīm redzot, es biju iztēlojies stāvokli pārāk rožaini. Vai šajā cietsirdīgajā un kaprīzajā pūlī atradīsies kāds līdzjūtīgs cilvēks, kas būs ar mieru pārdot man savu seju? Diezin. Pat ja es arī izraudzīšos kādu cilvēku un paaici­nāšu viņu, viss šis pūlis uz perona nikni blenzīs manī. Milzīgais pulkstenis zem perona jumta … Kopējais laiks visiem cilvēkiem… Kas gan īstenībā ir to cilvēku vien­aldzība, kuriem ir seja? Vai tiešām tik izšķiroša nozīme ir tam, ka cilvēkam ir seja? Vai var teikt, ka būt redza­mam — tā ir cena, ko tu maksā par tiesībām redzēt? … Nē, visļaunākais ir tas, ka mans liktenis ir pārāk nepa­rasts, pārāk individuāls. Atšķirībā no bada, mīlas bez pretmīlas, bezdarba, slimības, bankrota, dabas katastro­fas, atmaskota nozieguma manas bēdas nebija tādas, kas atļautu dalīties tajās ar citiem. Mana nelaime mūžam pa­liks tikai manējā, un ne ar vienu nespēšu tajā dalīties.

Tāpēc jebkurš var bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu­miem ignorēt mani. Un man nav atjauts pat protestēt.

… Vai tik toreiz es nesāku pārvērsties par briesmoni? Un vai tā nebija briesmoņa sirds, kas, aizķerdamās ar asiem nagiem, pārklādama miesu saltiem drebuļiem, it kā strādātu elektriskais zāģis, trausās augšā pa manu mu­gurkaulu? Bez šaubām. Tieši toreiz es sāku pārvērsties par briesmoni. Šķiet, ka Karleils ir sacījis: sutana veido garīdznieku, formas tērps veido kareivi. Varbūt briesmoņa seja rada briesmoņa sirdi. Briesmoņa seja nolemj vientu-. lībai, bet šī vientulība rada briesmoņa sirdi. Un pietiks manas ledainās vientulības temperatūrai mazliet pazemi­nāties, lai visas saites, kas saista mani ar sabiedrību* krakšķēdamas satrūktu, un es pārvērtīšos par briesmoni, kuram ārējais izskats ir vienaldzīgs. Ja man lemts pār­vērsties par briesmoni, tad kāda veida briesmonis es kļūšu, ko es nodarīšu? To es neuzzināšu, kamēr nekļūšu tāds. Pat doma par to bija tik briesmīga, ka gribējās kaukt. . .

Piezīmes uz malām. Interesants ir romāns, kurā aprakstīts briesmonis Frankenšteins. Kad bries­monis dauza šķīvjus, tad vainu parasti uzveļ postīša­nas instinktam, ar ko tas apveltīts. Taču īstenībā ir otrādi —■ izskaidrojums atrodams trauku trauslumā. Apzinādamies, ka ir briesmonis, tas vēlējās tikai vienu — apbedīt sevi vientulībā, un tikai upuru trauslums nemitīgi padarīja viņu par slepkavu, tā, lūk, tas bija. Tātad, kamēr pasaulē eksistē tas, pret ko var izturēties varmācīgi — ko var salauzt, sa­plēst, sadedzināt, kam var nolaist asinis, ko var no­žņaugt, — briesmonim neatliek nekas cits kā nepār­traukti izdarīt varmācības. Vispār briesmoņa rīcībā nebija nekā jauna. Pats briesmonis nebija nekas cits kā savu upuru izgudrojums.

Nē, no manas mutes neizlauzās neviena skaņa, bet man šķiet, ka tobrīd es Jau sāku gaudot. Palīdziet! Neska­tieties uz mani tā! Ja jūs arī turpmāk ta skatīsieties uz mani, tad es patiešām kļūšu briesmonis!… Beidzot es ne­izturēju un kā zvērs, kas meklē glābiņu alā, lauzdamies cauri ļaužu jūklim, izmisumā metos uz tuvāko kinoteātri — vietu, kur pārdod tumsu, vienīgo vietu, kur briesmonis var paslēpties. •