Svešā seja

Gluži kā griezdamies pēc palīdzības, es no jauna pa­raudzījos uz šo pāri. Patlaban viņi abi sēdēja pavisam rāmi. Kas tur īsti bija? Varbūt arī versmojošā iekāre nav nekas vairāk kā manas fantāzijas auglis? Caur apsēju spraugām gluži kā tārpi izlīda lipīgu sviedru strūkliņas. Laikam jau ne tikai tādēļ vien, ka baterijas bija pārāk karstas. Kaut kas līdzīgs sinepēm bija iekļuvis katrā porā, apsvilinot visu ķermeni. (Krāpšana bija nevis tumsa, bet, lai arī cik dīvaini tas būtu, mana paša seja.) Ja šajā se­kundē zālē negaidot iedegtos gaisma, tad neviens cits kā es, kas nelūgts ielauzies šeit, būtu pazemots un mani iz­smietu skatītāji…

Sakopojis visu savu vīrišķību, es izšķīros beidzot iziet uz ielas. Bet tomēr nevaru teikt, ka patvēruma meklēšana būtu izrādījusies neauglīga. Es sajutu, ka mans izaicinā­jums ir daudz spēcīgāks nekā agrāk, — citiem vārdiem, kaut šajā ziņā es atjaunoju savus sakarus ar cilvēkiem.

Tuvojās pusdienlaiks. Pa ielu gar staciju bezgalīgā straumē plūda ļaudis, kā tas mēdz būt dzīvā ielā atpūtas dienā. Es saplūdu ar šo straumi un, izjuzdams skatienus, kas lipa man klāt kā uzbāzīgas mušas, tomēr bezmērķīgi klaiņāju vēl apmēram kādu stundu. Uzskata, ka staigāša­nai piemīt noteikts psihisks efekts. Ņemsim, piemēram, karaspēka daļu maršējot. Kolonna var virzīties divās vai četrās rindās, un kareivim, lai ieturētu ierindu, nepiecie­šams vienīgi divas kājas. Manuprāt, vienlaikus ar drūma tukšuma sajūtu, sejas un sirds zaudējumu šajā bezgalī­gajā marša ritmā ietverts arī bezjūtīgs miers. Bez tam vēl nav nemaz reti gadījumi, kad ilga marša laikā cilvēki iz­jūt seksuālu kairinājumu.

Tomēr nevar taču bezgalīgi atgaiņāt mušas. Drīzāk man jāpārvēršas par visu redzošu mušas aci un kāri jā­lido ļaužu pūlī. Man jāatrod tajā kāds cilvēks, kas vēlē­sies pārdot man savu izskatu. Dzimums — vīrietis… Vi­ņam jābūt ar gludu ādu, pēc iespējas bez raksturīgām pa­zīmēm… Tā kā vēlāk tā izstiepsies un sarausies, sejas vaibsti un izmēri nav svarīgi… Vecums — no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem… Tiesa, četrdesmit gadu vecam vīrietim, kurš naudas dēļ piekritīs manam priekšlikumam, āda var būt klāta ar rētām un man nederīga, tāpēc runa faktiski bija par trīsdesmit gadu vecu …

Es centos saņemt sevi rokās, bet arī šīs pūles, uzlies­mojušas kā pārdeguši elektriskā spuldzīte, apdzisa — bija ļoti grūti uzturēt iekšējo sasprindzinājumu. Turklāt cil­vēki, kas gāja pa ielu, kaut ari bija sveši cits citam, iz­veidoja stipru ķēdi, itin kā organisku savienojumu bez ne­vienas plaisas, kur varētu iespiesties. Un vai manis izvē­lētā seja varēs radīt tik stipras saites? Pat apģērbs, ko viņi valkāja, bija saskaņots, gluži kā parole. Milzīgā vai­rumā ražota mūsdienu parole, ko dēvē par modi. Vai tas nav formas noliegums un reizē ar to kāds jauns formas veids? Tajā nozīmē, ka pārmaiņas notiek nepārtraukti, tas, acīm redzot, ir formas noliegums, bet tajā nozīmē, ka šis noliegums tiek realizēts masveidīgi, tas atkal tiek ietērpts formā. Varbūt tāda ir mūsdienu dvēsele. Un šīs dvēseles dēļ es kļuvu par ķeceri. Un, kaut gan mani pētījumi patie­šām atbalstīja priekšstatu par modi, ko veidojusi mākslīgā šķiedra, ļaudis neparko nepieļaus, lai es saplūstu ar vi­ņiem, jo laikam domā, ka cilvēkam, kam trūkst sejas, trūkst arī dvēseles. Sakopoju visus spēkus, lai ietu.

Ja es vieglprātīgi kadam pūlī uzsauktu, manas saites ar apkārtni acumirklī izjuktu kā samircis sedzi[1]

papīrs. mani droši vien ielenktu no visām pusēm un bez jebkādas saudzības sāktu izvaicāt par manu muļķīgo masku. Kādas sešas reizes es izstaigāju ielu gar staciju no viena gala līdz otram un visu laiku nepārtraukti izjutu šādu brīdinā­jumu. Nē, ne tāpēc, ka es pārāk daudz par to domāju. Lai gan tur bija neiedomājama burzma, tomēr ap mani, it kā tas būtu ar mēri inficēts rajons, vienmēr palika brīva telpa, un ne reizi neviens nepiedūrās man ar plecu.

Man likās, ka atrodos cietumā. Jā, cietumā, un mūri, kas smacē tevi, un dzelzs restes — viss pārvērtas slīpēta spogulī, un tu visur atrod paša attēlu. Ieslodzījuma šaus­mas rada tas, ka nevienu mirkli tu nevari aizbēgt pats no sevis. Es arī esmu stingri iespundets sevis paša maisā — spārdies, kā gribi, tik un tā nav iespējams no tā izrauties. Nepacietība pārvērtās sapīkumā, bet sapīkums pārauga drūmā niknumā. Bet tad man pēkšņi galva iešā­vās doma: kā būtu, ja es ieietu universālveikala restorāna? Varbūt tāpēc, ka man bija brīvs laiks, bet varbūt tāpēc, ka biju izsalcis. Bet šī ideja slēpa sevī vēl lielāku izaicinā­jumu. Kaktā iedzīta cilvēka intuīcija man beidzot pateica, kurā vietā atārdīts maiss, kurā biju iespundēts.

Cilvēki taču kļūst vientuļi, atšķirti, nevarīgi, atklāj sa­vas vājības, kļūst raudulīgi lūdzoši visvairāk tajos brīžos, kad guļ, izdara dabiskās vajadzības, tāpat arī tad, kad aizrāvušies ar ēšanu. Starp citu, universālveikalu restorā­nos sevišķs lepnums ir «individuālais» ēdienu saraksts.