Svešā seja

—  Kad mēs visu pabeigsim, es gribu, lai jūs aizmirstu visu, it kā mēs nekad nebūtu sastapušies.

—  Labi. Spriežot pēc sākuma, mums nebūs tāda sa­runa, lai to gribētos atminēties …

—   Nu, nav teikts! Jūs arī patlaban neuzdrīkstaties pa­skatīties man tieši sejā. Vai jau tas vien nepierāda, ka jūs esat ieintriģēts? Jūs drīzāk gribat uzzināt, kas man ir zem apsējiem.

—   Blēņas!

—   Kas tad? Bailes?

—   Nav nekādu baiļu.

— Kāpēc tad jūs tā vairāties no manis?

—   Kāpēc? … Vai tad man pēc kārtas jāatbild uz vi­siem jūsu jautājumiem? Tas ari ietilpst desmittūkstoš jenās?

—  Ja nevēlaties — neatbildiet. Es zinu visas jūsu at­bildes, pat nenoklausījies tās. Vienkārši es domāju kaut mazliet atbrīvot jūs no smaguma …

—   Sakiet jel beidzot — kas man jādara?

Vīrietis ar neapmierinātu izskatu izvilka no svārku ka­batas sagumzītu cigarešu paciņu un, atkāris apakšlūpu, sāka izgludināt paciņu. Bet tai mirklī kalsnais vaigs, uz kura asi izcēlās mutes muskuļi, sāka drudžaini raustīties kā kukaiņa vēderiņš. Viņam bija vajāta upura izskats. Bet kādēļ? No pieredzes es zināju, ka bērns, visneticamākās fantāzijas skubināts, var krist panikā, bet mans sarunu biedrs taču ir pilnīgi nobriedis cilvēks. Kolēģi novērsa no manis acis, slimīgi izjuzdami savu pārākumu. Domādams tieši par to, es ar desmittūkstoš jenu vilinājuma palīdzību gribēju panākt pseidovienlīdzību. Ne vairāk.

—  Tātad ķersimies pie galvenā! — Piesardzīgi, bet tajā pašā laikā tīši skarbiem vārdiem sāku zondēšanu. — Tad nu tā, es nodomāju, vai jūs neatdosiet man savu seju …

Atbildes vietā viņš drūmi palūkojās manī un sparīgi uzrāva sērkociņu. Sērkociņa galiņš nolūza, un degošā gal­viņa uzkrita uz galda. Viņš steigšus to apdzēsa, ar knipi nosvieda uz grīdas un, pikti nokrekstējies, aizdedzināja jaunu. Tā jau es biju gaidījis. Tas viss norisinājās dažās sekundēs, bet šajos mirkļos viņš pilnīgi koncentrējās, sa­springa, lai iedziļinātos vārdu «atdot seju» jēgā.

Paskaidrojumu varēja būt, cik vien tīk. Sākot ar tā­diem plaši pazīstamiem kā slepkavība, šantāža, afēra, kad grib pārmainīt savu izskatu, un beidzot jau ar pavisam fantastiskiem gadījumiem, kad patiešām nodarbojas ar seju pirkšanu un pārdošanu… Jā, noprast nemaz nav viegli. Ja viņam palikušas spējas mierīgi apsvērt, viņam tūlīt jāatceras desmittūkstoš jenas — tas ir pavisam skaidrs noteikums. Ir zināms, cik var nopirkt par desmit­tūkstoš jenām. Bet vai visprātīgākais nebūtu bijis, nemo- kot sevi ar minējumiem, tieši noprasīt, kas man ir pa­domā? Nebija nekādu šaubu, ka viņu nomāca manas sai­tes un viņš atradās neērtā stāvoklī kā cilvēks, kuram

sapnī uzmācas ar nez kādu neticamu sofistiku. Vispār es laikam nebiju kļūdījies, izlemdams nākt uz restorānu. Un visvairāk man patika tas, ka viņš, itin kā uzdūries drāšu aizžogojumam, interesējās ne tik daudz par to, kas atra­dās zem saitēm, cik par pašām saitēm.

Kādā mirklī — it kā slavens burvju mākslinieks būtu pavicinājis lakatiņu — manī notika satriecoša pārvērtība. Kā no neredzamas gaisa bedres piepeši izlido sikspārnis, tā arī es pēkšņi kļuvu varmāka, kas spējīgs iecirst sarunu biedra kaklā uztrītus ilkņus.

—   Ko nu par to. Kaut arī es runāju par seju, taču tā ir tikai āda. Gribu aizvietot saites …

Vīrieša seja apmācās vēl vairāk, šķita, ka viņš aizrā­vies ar smēķēšanu — tik cītīgi viņš savilka lūpas, — mūsu lietu viņš it kā bija pavisam aizmirsis. Sākumā es biju domājis īsi pastāstīt par patieso stāvokli, lai novērstu viņa iebildumus, bet patlaban tas vairs nebija nepieciešams. Zem apsējiem es nevilšus izmocīju nevienam neredzamu rūgtu smaidu. Izgāzt dusmas — labākais veids saglabāt veselību.

—   Nē, nē, neuztraucieties! Es negrasos noplēst jums ādu. Vienīgais, kas man vajadzīgs, — tas ir ādas virsmas zīmējums. Krunkas, poras, ādas līnijas… Vispār man vajadzīgs, lai jūs ļautu man pārnest uz formu visu, kas dod iespēju sajust ādu.

—   Ak forma …

Vīrietis atviegloti uzelpoja, sasprindzinājums atslāba, viņam sakustējās ādamābols, un viņš vairākkārt pamāja ar galvu, taču viņa bažas pavisam vēl tomēr neizklīda. Bija skaidrs, kas viņu uztrauc. Ko es taisos pastrādāt, uz­licis tieši tādu pašu seju kā viņam, — lūk, tas satrauca vīrieti. Es it nemaz necentos tūlīt izkliedēt viņa šaubas, bet visu laiku, kamēr notiesāju atnesto ēdienu, sarunāju visādas rupjības, tikai pastiprinot viņa šaubas. Personiski pret viņu es neizjutu naidu. Droši vien vēlējos viņam at­riebties par to, ka man jāvienojas ar viņu par seju.

Zināms, ja tikai mani nemocītu šie tārpi, tad apsējiem arī bija savs jaukums, un izmest tos nemaz nebija tik viegli. Es uzskatu, piemēram, ka visskaidrāk sejas īstā jēga atklājas tad, kad tā slēpta zem apsējiem, — maskas efekts. Maska — tā ir ļauna spēle, kurā tas, ko gaidi no sejas, un tas, ko redzi, mainās vietām. Vispār to var