Svešā seja

Iespējams, ka tas bija miers un paļāvība, ko modināja izdevība pievilināt tevi par līdzdalībnieci — kaut arī ne­tiešu — maskas izgatavošanā — darbā, kas prasa vientu­lību, kura šķiet pat netaisna. Lai nu tas būtu kā būdams, bet man tu biji svešais numurs viens. Nē, es nelietoju šos vārdus negatīvā nozīmē. Tu esi pirmā, līdz kurai man jā­atjauno taciņa, tu esi tā, kuras vārds man jāraksta uz pir­mās vēstules, lūk, kādā nozīmē es nosaucu tevi par pirmo svešinieku. (Jebkurā gadījumā es nekādā ziņā nevaru zau­dēt tevi. Zaudēt tevi man nozīmē zaudēt visu pasauli.)

Bet tajā mirklī, kad es sadūros ar tevi aci pret aci, ma­nas cerības pārvērtās bezveidīgā lupatu kaudzē — gluži kā no ūdens izņemta jūras zāle. Es negribētu, lai mani sa­prastu nepareizi. Es it nepavisam nevēlos pārmest par to, kā tu mani saņēmi. Tas man nenāk ne prātā — tu augst­sirdīgi, pat vairāk nekā augstsirdīgi juti man līdzi. Izņe­mot to gadījumu, kad neļāvi pabāzt roku sev zem svār­kiem. Daudzos jautājumos, bez šaubām, vajadzēja vainot arī mani vai, labāk sakot, tieši mani. Kā sacījis dzejnieks: vai vienmēr tev ir tiesības uz tā cilvēka mīlu, ko tu mīli?

Tajā dienā tu sagaidīji mani, kā parasts, ar neuzmā­cīgu laipnību vai, pareizāk sakot, ar neuzmācīgu līdzcie­tību. Un mūsu klusēšana arī bija parastā …

Cik daudz laika pagājis kopš tā brīža, kad mūsu starpā sāka valdīt klusēšana, it kā instruments būtu salauzts?

Mūsu ikdienas sarunas, jau dzirdētu ziņu apmaiņa ne­izbeidzās, bet aprobežojās ar minimumu un ieguva tīri simbolisku raksturu. Bet es nemaz nedomāju par to apsū­dzēt tevi. Es gluži labi saprotu, ka tā bija tava žēluma da­ļiņa. Salauzts instruments skan netīri. Tad labāk lai klusē. Man tā bija rūgta klusēšana, tev, bez šaubām, tā bija daudz rūgtāka. Tāpēc jau arī man vajadzēja izmantot kaut kā šo gadījumu, lai mēs vēlreiz parunātos, — es tā ce­rēju uz to …

Bet tik un tā, cik labi būtu bijis, ja tu vismaz būtu pavaicājusi, kurp es gāju. Pēdējā laikā tas taču bija ne­parasts gadījums, ka es svētdienā no agra rīta uz visu dienu biju aizgājis no mājas, — bet tu neizteici ne ma­zāko izbrīnu.

Tu ātri noregulēji uguni krāsniņā un tūlīt atgriezies virtuvē, nepaguvi atnest karstu dvieli, kad atkal aizstei­dzies paskatīties, vai ūdens vannā nav sakarsis. Tu it kā neatstāji mani, bet arī necenties būt man tuvāk. Protams, jebkura namamāte iztufas savā mājā tāpat kā tu, bet es gribu parunāt par ko citu — par tavu pārāk tīšo nosvēr­tību tajā brīdī. Tu patiešām biji ļoti veikla. Cenzdamās piešķirt mūsu klusēšanai dabiskumu, tu spīdoši, ar elek­trisko svaru precizitāti nomērīji laiku.

Lai salauztu klusēšanu, es nolēmu izrādīt, ka esmu sa­dusmojies, bet arī tas nelīdzēja. Ieraudzījis tavas drosmī­gās pūles, es tūlīt sašļuku un ārkārtīgi asi izjutu, ka esmu muļķīgi pašpaļāvīgs. Mūsu starpā sastingušais klusēšanas ledus lauks izrādījās, acīm redzot, daudz biezāks, nekā es biju iedomājies. Tā nepavisam nebija plāna ledus kārtiņa, ko izkausētu pirmais iegansts. Visi pa ceļam sagatavotie jautājumi — vai sarunu iemesli — bija ne vairāk kā uz le­dus kalna nokrituša sērkociņa uguntiņa.

Protams, es nebiju tik optimistisks, lai domātu, ka spēšu nolikt tavā priekšā divu sejas tipu paraugus un sa­cīt, atdarinot īstu tirgoni: nu, kāds tev labāk patīk? Pir­mais noteikums — lai mana maska nedurtos acīs kā maska, un tāpēc es nedrīkstēju atklāt sava jautājuma īsto nozīmi. Citādi es sagaidīšu tikai ļaunas zobgalības un dzē- lības. Tā ka es netaisos nodarboties ar hipnotismu, tad ta­gad maniem jautājumiem, dabiski, jābūt ne tik tiešiem. Bet tālāk par to mani plāni netiecās, un panākums, ko es ar pū­lēm biju guvis, tāpēc ka nežēloju kājas kā labs slepenpoli­cists, — šis panākums gandrīz man pārvērtās ļaunumā, bet es tik un tā cerēju, ka vajadzīgajā brīdī varēšu to iz­mantot, kā nākas. Piemēram, es ar vieglu sirdi iztirzāju savu draugu sejas, neviļus mēģinādams izdibināt tavu gaumi.

Bet tu nebiji zivs, kas apmierinās ar klusēšanu. Klusē­šana tev ir smags pārbaudījums. Neviens necieta tik ļoti kā es, kad nievājoši atsaucās par to vai citu seju, un tu, to zinādama, tomēr mani atbalstīji.

Lamādams sevi par liekulību, es klusēdams pagāju ga­rām klusētājai, atgriezos savā kabinetā, ieslēdzu skapī for­mēšanai vajadzīgos instrumentus un šīsdienas trofeju un tad, kā parasti, sāku attīt saites, lai ieziestu seju ar krēmu un izdarītu ikdienējo masāžu. Bet roka pēkšņi apstājās pusceļā, un es aizmaldījos dialogā ar neesošu sarunu biedru.

— Nē, tas nav tikai vilinājums… Cik kaloriju uguns nepieciešams, lai izkausētu šo klusēšanu? To zina tikai mana pazaudētā seja. Varbūt maska arī ir atbilde? … Bet, ja nebūs tava padoma, es nespēšu izgatavot masku … Tad varbūt labāk visu pamest?… Bet, ja kaut kur netiks pār­rauts šis burvju loks, tad atkārtosies viens un tas pats kā muļķīgajā spēlē «raksts vai ērglis». Bet tik un tā nedrīkst zaudēt cerību. Ja neizdosies izkausēt visu klusēšanu, ja- mēģina iekurt kaut kur kaut mazu ugunskuru — tikai ro­kas pasildīt…