Svešā seja

Kā redzi, es apmainīju veco burtnīcu ar jaunu, bet manā darbā nekādas sevišķas pārmaiņas nav notikušas. Patiešām, iekams es varēju sākt jaunu lappusi, pagāja vairākas nedēļas bez kādiem notikumiem, itin kā es būtu nokļuvis sastinguma punktā. Vairākas neizteiksmīgas ne­dēļas bez acīm, bez deguna, bez mutes, līdzīgas manai ap­sēju maskai. Bet kaut kas tomēr notika: es palaidu garām iespēju patentēt kādu manu darbu, kas ļautu man palie­lināt'savu kapitālu, un bez tam laboratorijas jaunie darbi­nieki negaidot mani nopietni kritizēja par šīgada budžetu. Ja runā par patentējamo darbu, tad tas bija vēl ļoti tālu no praktiskas izmantošanas un pārāk speciāls, un tāpēc par šo jautājumu nebija vērts prātot. Bet, lūk, budžets… Kaut arī tas nebija tieši saistīts ar maniem plāniem par masku… Bet darbs ir darbs, un man bija viss jāpārdomā, kā nākas. Kad mani kolēģi sāka runāt par budžetu, es sa­pratu, ka viņi to uzskata par taktisku gājienu no manas puses. Patiešām, aktīvi atbalstot jaunāko līdzstrādnieku grupas vēlēšanos, cs agrāk biju piekritis speciāla sektora organizēšanai, bet, kad bija jāsastāda budžets, iznāca tā, ka es atkāpos no saviem vārdiem. Protams, tā nebija ne intriga, ne skaudība, ne ļauns nodoms, ne arī kādi citi — agrāk izdomāti manevri, kaut arī viņi tā nosauca manu rīcību. Man nav ko sevišķi lepoties — es vienkārši biju par to aizmirsis. Ja mani apvainos par nepietiekami no­pietnu attieksmi pret darbu, man šķiet, ka man padevīgi jāpieņem šis apvainojums. Agrāk es to gandrīz neapzinā­jos, bet pēc viņu vārdiem ļoti asi izjutu, ka kopš zināma laika esmu sācis zaudēt interesi par darbu. Lai gan nav pārāk patīkami to atzīt, — bet vai šeit neizpaudās tārpu mudžekļa ietekme? Ja nepiemin dažus sirdsapziņas pār­metumus, tad, atklāti sakot, viņu protests uzmundrināja mani. Ar mani taču apgājās kā ar līdzīgu — nebija māk­sloto smaidu, ar kuriem agrāk saņēma kropli…

Bet kādu atklājumu es tomēr izdarīju «AJo masku iz­stādē», kurā man laikam izdevās, kā es rakstīju iepriekšē­jās burtnīcas beigās, galīgi atrisināt svarīgāko jautā­jumu — sejas izvēli?

Rakstīt par to ir tik skumīgi. Sejas izteiksme — tās nav slepenas durvis, kuras slēpj no sveša skatiena, bet pa­rādes ieeja, un tāpēc to apzinīgi tā būvē un izrotā, lai tā iepriecinātu atnācēja acis. Tā ir vēstule, nevis reklāmas sludinājums, ko nosūta, neprātojot par to, kas to saņems, un tāpēc tā nevar eksistēt bez adresāta. Pārliecinājies par savu apsvērumu pareizību, es tūlīt nolēmu atļaut tev iz­vēlēties un tādējādi ar atvieglojumu noņēmu smagumu no saviem pleciem. Tāpēc manā spēlē uzreiz sāka darboties divi.

Tajā vakarā — vakaram bija māla bļodas krāsa, — kad blāva migla, gluži kā duļķains ūdens, mutuļiem cēlās aug­šup, stundu ātrāk nekā parasti aizsedza debesis un netīro lukturu gaisma it kā demonstratīvi paskubināja laiku, kas citkārt nav tās varā … Virzīdamies ļaužu pūlī, kas, tuvo­joties stacijai, kļuva aizvien blīvāks, es no jauna mēģināju iejusties varmākas lomā, lai kaut kā atbrīvotos no neiztu­ramām vientulības jūtām, kas vajāja mani kopš tā brīža, kad es šķīros ar šo cilvēku. Bet, ja nesastapšos'ar kādu vienatnē, kā tas bija universālveikala restorānā, tad lai* kam nekas neiznāks. Kad cilvēki izveidoja pūli, kaut vai šo pretīgo svētdienas vakara burzmu, viņu sejas kā amē­bas, sniedzot cita citai neīstos taustekļus, radīja ķēdi, un nekur nebija nevienas spraudziņas, kurā es varētu iespies­ties. Bet tik un tā es vairs nebiju tik sapīcis kā agrāk, kad iznācu no mājas. Es pat varēju atļauties atzīt, ka mir­dzošā gaismas jūra, kas, šķeldama tumsu, peldēja, elpoja, viļņojās, patiešām ir brīnumskaista. Varbūt tāpēc, ka ta­gad man bija pilnīgi noteikts plāns. Ar tādām pūlēm no­pirktais sejas atveidojums no kālija alginata, ko es nesu portfelī, iespiedis to padusē, bija neciešami smags… Tiesa, tas bija tikpat smags kā manas sejas apsēji, kas caurcaurēm bija piesūkušiem ar miglu. Bet, tā vai citādi, man bija plāns, un es varēju mēģināt to realizēt. Cerības uz plānu, es domāju, arī lika-manai sirdij kaut mazliet atmaigt.

Jā, tātad šajā vakarā … mana sirds plaši atvērās tev, it kā šķērslis tās priekšā būtu pazudis. Un tās nebija pa­sīvas cerības uzvelt izvēli tev. Un tas nebija tikai utili­tārs nodoms, kas saistīts ar to, ka sagatavošanās beigu­sies un es esmu nonācis pie etapa, kad kuru katru brīdi jā­parādās maskai. Kā lai to labāk pasaka … Naivi kā bērns, vieglītēm, itin kā basām kājām soļodams pa zāli, es ar­vien vairāk saīsināju attālumu starp mums.