Svešā seja

uzskatīt par vienu no paņēmieniem, kā paslēpties no cilvē­kiem, — izdzēšot seju, izdzēš arī dvēseli. Droši vien tieši tapec senos laikos bendes, mūki atkritēji, inkvizitori, pries­teri, slepenu ordeņu garīdznieki un, visbeidzot, laupītāji nevarēja iztikt bez maskas, tā viņiem bija pilnīgi nepie­ciešama. Maskai bija ne tikai negatīva nozīme — vien­kārši slēpt seju, bet, bez šaubām, vēl lielākā mērā pozitīvs mērķis — noslēpjot cilvēka izskatu, saraut sakarus starp seju un sirdi, atbrīvot viņu no garīgām saitēm, kas saista ar cilvēkiem. Ņemsim daudz vienkāršāku piemēru — švīta psiholoģiju, jo tam patīk dižoties melnās brillēs pat tad, kad tās nav nepieciešamas. Bet, ja atbrīvo sevi no vi­sām garīgajām saitēm un iegūst neierobežotu brīvību, tad viegli kļūt arī neierobežoti cietsirdīgam.

Būtībā man jau bija nācies pārdomāt par apsēju iz­mantošanu kā masku. Jā… Pirmoreiz tas notika vēl pirms tā gadījuma ar Kleja zīmējumu. Es ar lepnumu pie­līdzināju sevi neredzamajam cilvēkam, kurš redz visus, bet pats paliek citiem apslēpts. Otru reizi — kad es biju vizītē pie K. kunga, kas izgatavo mākslīgos orgānus. K. visādi uzsvēra maskas narkotisko raksturu un nopietni brīdināja mani, ka beigu beigās es pārvērtīšos par narko­mānu, kas nevar iedomāties dzīvi bez saitēm. Tātad var uzskatīt, ka patlaban tas notika trešo reizi… Bija pagā­jis jau vairāk nekā pusgads — vai iespējams, ka es mīņā­jos uz vietas? Nē, tomēr ir starpība. Sākumā bija parasta plātīšanās, pēc tam es saņēmu brīdinājumu no sveša cil­vēka, un, visbeidzot, patlaban es pirmo reizi pa īstam iz­baudīju slēpto jaukumu būt cilvēkam maskā. Manas do­mas kustējās it kā pa spirāli. Tiesa, es sirds dziļumos mazliet šaubījos: kādā virzienā iet šī kustība — pa spirāli augšup vai, tieši pretēji, lejup? …

Tātad, joprojām juzdamies kā varmāka, es izvilināju vīrieti laukā no universālveikala, samaksāju par numuru tuvākajā viesnīcā un pēc divām stundām tādā pašā veidā, kā es toreiz izgatavoju sava tārpu mājokļa atveidojumu, ieguvu šī cilvēka sejas ādas nospiedumu. Vērodams, kā vīrietis, pabeidzis darbu, iebāza kabatā desmittūkstoš jenu banknoti un gāja, gandrīz vai skrēja uz durvīm, es iz­jutu pretīgu vientulību, itin kā spēki būtu atstājuši manu miesu. Ja darījums ar īsto seju būs veltīgs, tad laikam tik­pat veltīgs būs arī darījums ar seju, ko slēpj maska.

Postskripts. Nē, šis spriedums Ir aplams. Droši vien šādas jūtas izraisīja tas, ka, pēc manām do­mām, pārmaiņas, kas norisināsies manā dvēselē, kad maska būs pabeigta, ļoti līdzīgas visiem gadījumiem, kad uzliek melno masku, lai slēptos no cilvēkiem… Un nav nekāds brīnums, ka es sajutu uztraukumu, jo es taču attālinos no ilgotā mērķa — atjaunot ta­ciņu, kas saista mani ar cilvēkiem. Tiesa, pašā šajā analoģijā bija zināma nekonsekvence. Uzskatīt at­veidojumu, kas nav mana paša seja, par tumšo masku — nozīmē baltu nosaukt par melnu. Ja sejas atveidojums paplašina taciņu, tad tumšā maska to sarauj — tie ir drīzāk antipodi. Citādi es pats ar savu tieksmi aizbēgt no tumšās maskas un atrast masku — sejas atveidotāju atradīšos idiotiskā stā­voklī.

Un vēl kas. Nupat es nodomāju: maska — sejas atveidotāja vajadzīga upurim, bet tumšā maska — gluži otrādi — varmākam. Pareizi?

BALTA BURTNĪCA