Svešā seja

Gluži kā ūdenslīdējs, kas uzvelk savu tērpu, es no jauna rūpīgi aptinu saites. Klaji atsedzot tārpu mājokli, man zuda paļāvība, kas man ļautu pārvarēt klusēšanas žņaugus.

Lai slēptu sasprindzinājumu, kas mani stindzināja, es vienaldzīgā kaķa gaitā, it kā nekas nebūtu noticis, atgrie­zos viesistabā. Izlikdamies, ka esmu iedziļinājies vakara avīzē, ar vienu aci vēroju, kā tu staigāji uz virtuvi un at­pakaļ. Tu nesmaidīji, bet tev, kad: tu darīji gan šo, gan to, ne mirkli nepalikdama mierā, bija tāda apbrīnojami viegla_ sejas izteiksme, it kā tu teju, teju pasmaidīsi. Tā patiešam bija apbrīnojama izteiksme, kas tev parādījās ne­vilšus, un es pat nodomāju: vai galvenais stimuls, kas mu- dinaja mani tevi bildināt, nebija tieši tas, ka mani negai­dot apbūra šī tavas sejas izteiksme?

(Vai par to es jau netiku rakstījis? Labi, ja arī atkār­tošos, nekā briesmīga tur nav. Man, kas meklē jēgu sejas izteiksmē, tā bija kā bākas gaisma. Pat tagad, kad es to rakstu_ un domāju par tevi, pirmais, kas uznirst acu priekšā, — atkal šī tavas sejas izteiksme. Tajā pašā se­kundē, kad tavā ārēji vienaldzīgajā sejā parādījās smaids, tās izteiksmē negaidot kaut kas iemirdzējās un viss, šīs gaismas apstarots, pēkšņi izjuta paļāvību, savas eksisten­ces apstiprinājumu …) Dāsni veltīdama šo izteiksmi lo­giem, sienām, spuldzēm — visam, kas bija ap tevi, uz manu pusi tu nevarēji sevi piespiest pagriezties. Un, kaut gan es uzskatīju to par pilnīgi dabisku un vispār ne uz ko necerēju, pēkšņi sajutu, ka man pilnīgi pietiktu, ja iz­dotos piespiest tevi pagriezties uz manu pusi, lai ieraudzītu tavas sejas izteiksmi.

—   Parunāsimies!

Bet, kad tu pagriezies pret mani, šī izteiksme jau bija pazudusi.

—   Šodien biju aizgājis uz kino.

Tu gaidīji, ko es sacīšu tālāk, ielūkodamās spraugā starp saitēm ar tādu uzmanību, ka to pat nevarēja uzska­tīt par uzmanību.

—   Nē, ne tāpēc, ka gribēju noskatīties filmu. īstenībā man bija nepieciešama tumsa. Kad ej pa ielu ar tādu seju, sāk smacēt apziņa, ka dari kaut ko sliktu. Dīvaina lieta — šī seja … Agrāk es nemaz par to nedomāju, bet, tiklīdz tās vairs nav, man šķiet, ka man atrauta puse pasaules…

—   Kāda bija filma?

—  Neatceros. Droši vien tāpēc, ka biju galīgi zaudējis galvu. Tiesa, mani pēkšņi sagrāba varmācības ideja. Un tad es, itin kā glābdamies no lietus, iemuku tuvākajā kino­teātrī …

—   Kur atrodas šis kinoteātris?

—   Vai nav vienalga. Man bija nepieciešama tumsa.

Tu pārmetoši sakniebi lūpas. Bet acis skumji samie- dzēs, rādot, ka tu apsūdzi ne tikai mani vien. Mani pār­ņēma skaudra nožēla. Man to nevajadzēja darīt. Vaja­dzēja runāt gluži par ko citu.

—     …Jā, tieši tad es arī nodomāju. Varbūt ir vērts rei­zumis iet uz kino. Tur visi skatītāji it kā iznomā no aktie­riem sejas un uzliek tās sev. Nevienam nav vajadzīga sava paša seja. Kino — tā ir tāda vieta, kur iet tāpēc^ lai, sa­maksājot naudu, uz kādu laiku apmainītos ar sejām.

—   Jā, laikam gan reizumis ir vērts iet uz kino.

— Manuprāt, ir vērts, pilnīgi noteikti. Katrā ziņā tur ir tumšs. Bet kas tā par filmu, ja aktieru sejas nepatīk? Pareizi? Tu taču ej, lai nomātu šīs sejas un uzliktu sev. Bet, ja tās nav pa prātam, — puse intereses zūd.

—   Vai tad nav filmu bez aktieriem? Nu, piemēram, do­kumentālās …

—   Tam nav nozīmes. Lai arī tajās nav aktieru, sejas tik un tā ir. Pat zivīm, pat kukaiņiem ir kaut kāda fiziono- mija. Pat krēsliem un galdiem ir sava seja, kura var patikt vai nepatikt.

—   Bet vai atradīsies kāds, kas skatīsies filmu, uzlicis zivs fizionomiju?

Tu notrīsēji kā tauriņš, priecādamās par joku. Protams, tev bija taisnība. Jebkura klusēšana, protams, ir labāka nekā izvilkt dienas gaismā šo zivs fizionomiju.

—    Nē, tu maldies. Runa nepavisam nav par manu seju. Man taču nav sejas, un tātad tā nevar ne patikt, ne nepa­tikt. Tu esi pavisam kas cits. Tev nevar nerasties jautā­jums, ar kādiem aktieriem tu vēlies noskatīties filmu.

—    Lai tu sacītu ko sacīdams, tik un tā man patīk fil­mas bez aktieriem. Ne no traģēdijas, ne no komēdijas es negūstu nekādu baudījumu.

—   Nu kāpēc, nu kāpēc tu vienmēr centies piekāpties manā priekšā!

Neviļus mans tonis kļuva ass, man viss pēkšņi apnika, un zem apsējiem es saviebu pretīgu grimasi, ko neviens tik un tā nevarēja ieraudzīt. Varbūt tāpēc, ka atkal kļuva karsts, tārpi sāka ņudzēt un visa seja ap tiem sāka svilt un niezēt.

Tā nebija klusēšana, ko var pārvarēt šādā veidā. Lai no kādas puses mēs arī iesākām šo sarunu, visu laiku tā sastinga vienā un tai pašā punktā. Man nepietika spēka turpināt, un es apklusu. Mūsu klusēšana nebija mēms klu­sums, kas rodas tad, kad viss jau pasacīts. Tā bija rūgta klusēšana, kad visa mūsu saruna saira sīkās daļiņās.