Svešā seja

Es nolēmu nekavējoties ķerties pie darba. Man nebija nekādu paraugu pie rokas, bet es mēģināju zīmēt savā iz­tēlē sejas kā gleznu, kas uzgleznota ar neredzamām krā­sām, liekot kārtu pēc kārtas un tā pēc taustes katru reizi nosakot, kādu iespaidu tās atstās uz tevi. Vispirms no an­timona darinātajā atveidojumā es piepildīju ar saputotiem koka sveķiem visas tārpu izēstās vietas. Virsū mālu vietā es sāku likt kārtu pēc kārtas noteiktā virzienā, sekojot Langera līnijām, plānas plastmasas lentas. Pateicoties pusgadu ilgam treniņam, mani pirksti, gluži kā pulksteņ- taisītāja pirksti, kas pēc taustes sajūt matatsperes izlocī- jumu, orientējās sīkākajās sejas detaļās. Sejas krāsu es izraudzījos pēc ādas krāsas pie plaukstas pamata. Lai de­niņi un zods būtu gaišāki, es izmantoju materiālu ar ne­lielu titānskābes piejaukumu, lai vaigi būtu sārti, pievie­noju materiālam sarkano kadmiju. Tuvojoties virsmai, es aizvien uzmanīgāk izmantoju krāsvielas, sevišķi liela prasme bija nepieciešama, lai ar vieglu, pelēcīgu nokrāsu pie nāsīm dabiski atveidotu vecumu. Beidzot ar izkausē­tiem koka sveķiem es pārlēju caurspīdīgo kārtu — plānu plēvīti, kas saturēja fluorescējošas vielas un kuras lūša­nas koeficients bija tuvs keratīna kārtai, uz kuras bija at­veidota ādas virsma, ko biju nopircis. Pēc tam uz ļoti īsu laiku es pakļāvu iegūto apvalku tvaika iedarbībai zem liela spiediena, un tas sarāvās un sastinga kā izliets.

Grumbu pagaidām nebija, un tāpēc apvalks bija gluds, tam trūka izteiksmes. Bet tik un tā radās iespaids, ka tas ir kaut kas dzīvs, tikko norauts dzīvam cilvēkam.

(Kamēr man izdevās to panākt, pagāja divdesmit di­vas — divdesmit trīs dienas.)

Nākamā problēma: ko darīt ar maskas savienojuma jos­liņu ar ādu. Pieres daļu kaut kā izdosies veikli apsegt ar matiem. (Par laimi, matu man ir vairāk nekā pietiekami, un tie mazliet sprogojas.) Ap acīm, ja ievilkšu vairāk sīku krunciņu, uzklāšu biezāk krāsu un uzlikšu brilles, neviens nekā nepamanīs. Uz lūpām masku varēs ielocīt uz iekš­pusi un malas piestiprināt pie smaganām. Nāsis izdosies pievienot ar stiprākām caurulītēm un caurulītes ievadīt iekšā. Zināmas grūtības radīja daļa pie zoda. Izeja bija tikai viena. Apslēpt to ar bārdas palīdzību.

Izrāvis no galvas un izmeklējis vistievākos matus, es iespraudu matiņu pēc matiņa pa divdesmit pieci — trīs­desmit gabalu katrā kvadrātcentimetrā, cenzdamies sagla­bāt virzienu un leņķi. Beidzās arī šis darbs — tas vien aizņēma divdesmit dienu, — bet mani vēl mocīja psiholo­ģiska protesta jūtas. Pagājušajā gadsimtā bārda bija pa­rasta parādība, bet patlaban, lai sacītu ko sacīdams, tā ir mazliet pretencioza. Piemēram, man pietiek dzirdēt vārdu «bārda» un, lai arī cik skumīgi tas būtu, tas asociējas, atceries, ar to posteņa policistu pie stacijas.

Visas esošās bārdas, protams, neierobežojas ar bandītu un varoņu bārdām. Ir dažādu tipu bārdas. Ir praviešu bārdas, ir bārdas kā Ļeņinam, ir Eiropas aristokrātu bār­das. Ir Kastro biedru bārdas, ir — nezinu gan, kā tas sauc, — ārkārtīgi modernas bārdas, kuras iepatikušās jau­niešiem, kas izliekas par māksliniekiem. Kaut arī grūti iz­vairīties no mazliet ekscentriska izskata, kad tev ir bārda un melnas brilles, bet, tā kā citas izejas man nebija, va­jadzēja tikai pacensties izdarīt visu tik prasmīgi, lai tā ne­atstātu nepatīkamu iespaidu.

Tu visu redzēji un visu zini pati, un diezin vai man atkal būtu jārunā par to, cik mans darbs iznāca veik­smīgs. Man pašam negribējās to novērtēt, es arī nezināju, vai spētu to pārveidot, — tas, kas izdevās, mani apmieri­nāja. Tiesa, no dažiem sirdsapziņas pārmetumiem es ne­varēju izvairīties, bet…

Es pavisam nejauši izmetu vārdus «daži sirdsapziņas pārmetumi», bet, ja padomā nopietnāk, tajos slēpjas dziļa jēga. Manas domas vēl nebija ietērpušās vārdos, bija ne­skaidras. Tā bija savāda nepatīkama sajūta, gluži kā pūtīte uz mēles, kas sāk sūrstēt, tiklīdz atver muti, — brīdinoša sajūta: nenodarbojies ar tukšu pļāpāšanu …

Tajā naktī, kad beidzot tiku galā ar bārdu, uz labās rokas īkšķa pincete bija atstājusi melnu asiņainu tulznu. Acīs kā kvēlojošas ogles svila sāpes, no kurām es viscaur nosvīdu. Lai arī cik es tās slaucīju, atkal un atkal sariesās asaras, lipīgas kā atšķaidīts medus, un acis aizmiglojās kā netīri logu stikli. Kad es piecēlos, lai ietu uz vannas istabu nomazgāties, jau svīda gaisma, — nebiju ne pama­nījis, kā aizritējusi nakts. Tajā mirklī, kad es negribot no­vērsu sēju no spožajiem rīta saules stariem, kurus sašķēla logu rāmji, smadzenēs ieplaiksnījās jau kādreiz agrāk iz­justas jūtas.