Svešā seja

Protams, es neuzskatīju, ka var apmierināties, sadalot tādu sarežģītu un delikātu parādību kā sejas izteiksme tikai šajos pamatelementos. Bet, ja tos sajauc uz paletes dažādās kombinācijās, izdosies iegūt jebkuru nokrāsu. Diez vai jāpaskaidro, ka procenti norāda tās vai citas izteik­smes biežumu. īsāk sakot, es iztēlojos tāda cilvēka tipu, kuram emociju izpausme norit apmēram tādā proporcijā. Zināms, ja man vaicātu, kas pieņemts par kritēriju, man būtu pagrūti tūlīt atbildēt. Vienkārši es iedomājos sevi kārdinātāja lomā un, iztēlojies ainu, kurā stāvu tavā priekšā, jo tu simbolizē citus cilvēkus, apsvēru vienu sejas izteiksmi pēc otras. Kā muļķis es atkal un atkal gan rau­dāju, gan smējos, gan dusmojos — un tā līdz rītam. Tā­pēc nākamajā dienā es atmodos tikai pievakarē. Aizvirtņu spraugas laida cauri gaismas starus, kas spiedās cauri it kā sarkanajam stiklam. Šķiet, ka bija sācis līt ilgi gaidī­tais lietus. Taču garastāvoklis it nemaz nebija uzlabojies, nogurums, sūrs kā nostāvējusies tēja, stindzināja visu ķer­meni. Sevišķi dedzināja un sāpēja deniņi. Tas nebija bez iemesla. Vairāk nekā desmit stundas es nepārtraukti biju kustinājis mīmikas muskuļus.

Turklāt nevis vienkārši tos kustināju, bet līdz augstā­kajai pakāpei sasprindzināju nervus — kad smējos, tad smējos pa īstam, kad dusmojos, tad dusmojos pa īstam.

Katrā ziņā pa šo laiku pat visniecīgākā izteiksme dziļi

iespiedās manas jaunās sejas virsmā, tā kļuva kā ģerbo­nis, kur nav iespējams nekāds labojums. Un, ja es visu laiku būtu liekulīgi smaidījis, manā maskā arvien sagla­bātos tādas sejas zīmogs, kura spēj smaidīt tikai māksloti. Tāpēc, lai nospiedumi būtu cik momentāni būdami, es nevarēju izturēties pret tiem nenopietni, jo maska ar savu izskatu tos reģistrēs kā manas dzīves vēsturi.

Es sagatavoju karstu dvieli un pamasēju seju. Garaiņi iesūcās ādā. Tā bija iekaisusi tāpēc, ka ar infrasarkano spuldzi es stimulēju sviedru dziedzerus un ar lipīgo ziedi biju aizsprostojis poras. Bez šaubām, tas slikti ietekmēja arī keloīdus. Bet nevarēja notikt nekas briesmīgāks par to, kas bija jau noticis, un diez vai bija vērts lieki uztraukties. Mirušajam ir vienaldzīgi — vai viņu sadedzina vai apbedī aprokot.

Trīs dienas es atkārtoju vienu un to pašu vienā tai pašā kārtībā. To, ko vajadzēja izlabot, es izlaboju, viss bija nor­māli, un trešajā dienā es nolēmu izdarīt mēģinājumu — paēst vakariņas maskā. Kādreiz man vajadzēs sadurties ar tādu nepieciešamību, un tāpēc nav nekā labāka kā pār­baudīt tūlīt visu praksē. Tad es arī radīšu visdabiskākos apstākļus. Pēc tam kad lipīgā ziede bija pietiekami sastin­gusi, es izbužināju matus un apsedzu ar tiem maskas ma­las, uzliku tumšas brilles ar brūnganiem stikliem, lai mas­kas robeža ap plakstiņiem nedurtos acīs, un vispār veicu visus sagatavošanās darbus, it kā postos doties laukā no mājas.

Pārvarēdams kārdinājumu paraudzīties spogulī, kas ka­rājās man iepretim, es noliku uz galda no vakardienas vakariņām atlikušos konservus un maizi un, iedomādamies sevi restorānā vai kādā citā zālē, kur es ēdu kopā ar dau­dziem cilvēkiem, lēnām pacēlu galvu un ielūkojos spogulī.

Protams, tas arī pacēla galvu un paskatījās uz mani. Pēc tam manas mutes kustību taktī sāka košļāt maizi. Kad es ēdu zupu, viņš arī to ēda. Mūsu elpošana saskanēja, un tas izskatījās ļoti dabiski. Svešu lūpu sajūta, notrulinātie nervi neļāva pa īstam izjust barības garšu, traucēja sakoš­ļāt barību, bet, ja pierod, visu var aizmirst, kā aizmirst liekos zobus. Tikai no lūpu kaktiņiem sūcās siekalu un zupas pilieni, un es sapratu, ka visu laiku tas jāuzmana.

Pēkšņi viņš piecēlās un aizdomīgi ieurbās manī acīm. Šajā mirklī mani sagrāba kaut kādas apbrīnojamas harmonijas jūtas — uzbudinājums, jaukts ar nomierinājumu. Uztveres asums un noreibums — it kā es būtu ieņēmis pārāk lielu miega zāļu devu un tās tūlīt būtu sākušas iedarboties. Varbūt tobrīd mana čaula kaut kur iesprāga? Kādu laiku mēs raudzījāmies viens uz otru — viņš pa­smaidīja pirmais, es atbildēju ar smaidu, bet pēc tam, ne- sastapis nekādu pretestību, ieslīdēju viņa sejā. Mēs acu­mirklī saplūdām, un es kļuvu viņš. Nedomāju, ka šī seja man sevišķi patiktu, bet vienlaikus neizskatījās, ka arī ne­patiktu, — katrā ziņā tagad es sāku just, domāt ar šo seju. Viss veicās tik lieliski, ka pat es pats, gluži labi zinādams par savu imitāciju, šaubījos, vai patiešām eksistēja šāda imitācija.

Patiešām, viss norit pārāk gludi. Vai tik nav jābažījas, ka vēlāk radīsies blakus parādības tādēļ, ka tūlīt esmu iz­baudījis visu? Pakāpos atpakaļ kādus piecus sešus soļus un piemiedzu acis. Notvēris mirkli, kad izskatījos sevišķi nepatīkams, plaši atvēru acis. Bet seja joprojām kā ka­mertonis aizvien vēl pauda to pašu smaidu. It kā nebūtu nekādu kļūdu. Lai nu būtu kā būdams, šķiet, ka biju kļuvis jaunāks par kādiem pieciem gadiem.