Svešā seja

Bet īsti es atskārtu, cik maska ir dzīvesspējīga un stūr­galvīga, kad iegāju universālveikalā, lai nopirktu uzvalku. Lai gan vispiemērotākais brillēm un bārdai būtu biijis kaut kas spilgts, es tomēr izvēlējos modernus korektus svārkus ar šauru apkakli un trim pogām. Man nemaz negribējās ticēt. Pirmkārt, pats fakts, ka es kaut cik orientējos modes jautājumos, bija pāri manai saprašanai. Turklāt vēl es speciāli iegāju juvelieru nodaļā un nopirku gredzenu. Iz­nāca tā, ka maska ignorē manas vēlēšanās un sāk pati iet tur, kur tai iegribas. Tiesa, mani tas ne sevišķi uztrauca, bet pamatīgi pārsteidza. Lai gan tur nebija nekas smiek­līgs, smieklu viļņi sekoja cits pēc cita, it kā mani kāds kutinātu, un es, saplūdis ar šiem smiekliem, biju draisku­līgā omā.

Izgājis no universālveikala, varbūt pēc inerces es no­lēmu uzsākt vēl vienu nelielu dēku. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai ieiet mazajā korejiešu restorānā, kas atrodas šaurā šķērsieliņā tālu no spilgti apgaismotajām centrāla­jām ielām. Es jau sen nebiju ēdis, kā nākas, un izsalkums lika sevi manīt, turklāt cepta gaļa, tik garšīga, vienmēr bija mans visiemīļotākais ēdiens. Bet vai tikai tādēļ? Vai ceptā gaļa bija vienīgais dzenulis, kas lika man turp iet?

Ciktāl es rīkojos apzinīgi — tas ir cits jautājums. Bet es nerunātu taisnību, sacīdams, ka man, izvēloties tieši korejiešu restorānu, nebūtu bijis kāds pamatojums. Es gluži apzināti ņēmu vērā to, ka tas ir korejiešu restorāns un tur būs daudz korejiešu. Es neapzinīgi, protams, cerēju, ka korejieši droši vien nepamanīs, ja arī manai maskai ir kādas nepilnības, turklāt man šķita, ka nākt saskarē ar viņiem man būs vieglāk. Bet varbūt es atradu līdzību starp mani, kam trūka sejas, un korejiešiem, kuri bieži kļuva par rasu aizspriedumu objektu, un neviļus izjutu pret viņiem tuvību. Protams, man pašam nepavisam nebija aizsprie­dumu pret korejiešiem. Vispirmām kārtām cilvēkam bez sejas vienkārši nav tiesību būt aizspriedumainam. Tiesa, rasu aizspriedumi ir neapšaubāma substance, par cik tie iziet no individuālā nolūka ietvariem un met ēnu uz vēsturi, uz tautu. Tāpēc.katrā ziņā subjektīvi pats šis fakts, ka es meklēju patvērumu starp šiem cilvēkiem, nebija ne­kas cits kā pārveidots aizspriedums, bet…

Augšup vijās zilu dūmu grīstes. Rūca Noasa laiku ven­tilators. Apmeklētāju bija trīs, un, par laimi, visi trīs lai­kam bija korejieši. Divus pēc pirmā acu uzmetiena bija grūti atšķirt no japāņiem, taču viņu raitā saruna kore­jiešu valodā neapšaubāmi liecināja, ka viņi ir īsti korejieši. Kaut arī bija tikai dienas vidus, šie trīs jau bija iztukšo­juši veselu rindu alus pudeļu, kas vēl vairāk sakaitēja viņu arī parasti ekspansīvo runas manieri.

Es viegli pieskāros maskai pie vaigiem, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un tūdaļ man pielipa viņu jautrība. Varbūt psiholoģiski tas izskaidrojams tāpat kā nabadzīgo vēlēšanās parunāt par saviem bagātajiem radiniekiem, — tādus bieži var sastapt romānos. Bet šā vai tā, piegājis pie ļodzīga galdiņa un pasūtījis ceptu gaļu, es nepārprotami jutos tikpat kā kino varonis.

Pa sienu tekalēja tarakāns. Saritinājis avīzi, kuru kāds bija aizmirsis uz galda, notrausu tarakānu uz grīdas. Pēc tam izklaidīgi sāku lasīt virsrakstus — parastos sludinā­jumus: «Vajadzīgi», «Ko demonstrē kinoteātros, muzik- holos, izpriecu vietās» … Visu šo hieroglifu savienojums dīvainā kārtā iekvēlināja manu iztēli. Caur sludinājumiem manā priekšā pavērās noslēpumu un mājienu pilna ainava, un triju korejiešu nepārtrauktā pļāpāšana bija ideāls pa­vadījums.

Tur stāvēja pelnu trauks, kas pareģoja likteni. Tam bija speciāla ierīce: kad tajā iemeta desmitjenu monētu un nospieda podziņu, apakšā no spraugas izkrita saritināts papīriņš sērkociņa lielumā. Manai maskai, šķiet, radās tāds pārgalvīgi jautrs noskaņojums, ka tā arī nolēma iz­mēģināt laimi. Es attinu papīriņu — mans liktenis bija noteikts tā:

«Neliela veiksme: gaidi un sagaidīsi. Ja ieraudzīsi cil­vēku ar dzimumzīmi zem acs, ej uz rietumiem.»

Es jau dzīros pasmieties, bet tad viens korejietis pēkšņi sāka runāt japāniski; pagriezies pret meiteni, kura nesa manu pasūtījumu, viņš skaļi sacīja:

— Ej tu, lauķe, tev seja kā korejiešu skuķei. Patiešām, uz mata kā korejiešu skuķei.