Svešā seja

Bet kas gan mani līdz vakardienai tā uztrauca? Varbūt es tikai tāpēc arī spriedelēju, ka nevajag īpaši kautrēties, ka sejas ādai nav nekāda sakara ar cilvēka raksturu, jo pats biju aizspriedumu varā? Salīdzinot ar tārpu mudžekli vai saišu masku, tagadējā maska no sintētiskajiem sve­ķiem daudz vairāk līdzinās dzīvai sejai. Ja pirmā — uz sienas uzzīmētas dekoratīvas durvis, tad šo var salīdzināt ar plaši atvērtām durvīm, caur kurām plūst saules siltums.

… Kādi soļi, kurus, šķiet, es dzirdu jau sen, kļūst aiz­vien skaļāki, tuvojas. Un, kad pienāca man cieši klāt, izrā­dījās, ka tā ir mana sirds. Atvērtās durvis steidzina mani.

Lai notiek, iešu laukā! Caur jauno svešo seju iziešu jaunu svešu cilvēku pasaulē!

Sirds paātrināti sita. Manā dvēselē cīnījās cerība un satraukums kā bērnam, kuram pirmo reizi atļauts vienam braukt vilcienā. Pateicoties maskai, protams, viss mainī­sies. Ne vien es — arī pasaule parādīsies pilnīgi jaunās goda drānās. Un pazemojošais kauns drīz vien kaut kur nogrima, to aizrāva cerību virpulis.

Postskripts. Domāju, ka man jāatzīstas; tajā dienā ieņēmu lielu miega zāļu devu. Nē, ne vien tajā dienā. Kopš kāda laika es to darīju regulāri. Nevis tāpēc, kā tas var tūlīt likties, lai paralizētu satrau­kumu. Mērķis bija drīzāk tāds: likvidēt nevajadzīgo nervu sasprindzinājumu un saglabāt prāta možumu. Kā es ne vienreiz vien esmu atkārtojis, manai mas­kai vispirms vajadzēja nozīmēt cīņu pret aizspriedu­mainu uzskatu par seju. Visu laiku man vajadzēja paturēt prātā masku, it kā es vadītu vissarežģītāko mašīnu.

Un vēl kas … Kad es, sajaucis vajadzīgā propor­cijā, ieņēmu miega zāles un nomierinošu līdzekli, tad vairākas minūtes pēc zāļu iedarbības sākuma iestājās apbrīnojami bezrūpīgs un mierīgs noskaņojums, it kā es ieskatītos pats sevī caur teleskopa lēcu. Neviļus izvairījos par to rakstīt, jo uzskatīju, ka tas ir narko­tisks apreibums, bet tagad man šķiet, ka šo dažu mi­nūšu laikā izjustajam piemīt daudz dziļāka jēga, nekā es biju iedomājies. Piemēram, kaut kas tāds, kas tuvina mani ar neīsto simbolu, ko dēvē par seju, ap­vienoto cilvēku savstarpējo attiecību būtībai.

Kad zāles tikko sāka iedarboties, man šķita, it kā es būtu paklupis pret akmeni. Kādu mirkli mans ķermenis peldēja gaisā, un es izjutu vieglu reiboni. Pēc tam nāsis sāka kairināt nopļautas zāles smarža, un sirds aiztraucās plašos tālumos. Nē, es laikam ne- izsakos pilnīgi precīzi. Negaidot laika straume ap­stājās, es zaudēju virzienu, izpeldēju no straumes. Iz­peldēju ne vien es, bet arī viss, kas lidoja kopā ar mani, sarāva agrāk pastāvējušos sakarus un izkaisī- jās uz visām pusēm. Ticis laukā no straumes, izjutu atbrīvojumu, kļuvu neparasti augstsirdīgs un, piekriz­dams visam, atkārtoju savādu pārsteidzīgu secinā­jumu, ka arī mana seja savā ziņā atgādina Bodisat- vas seju gluži tāpat kā tavējā. Laiks, kad es biju absolūti vienaldzīgs pret to, ko dēvē par seju, ilga kādas septiņas astoņas minūtes.

Kad laika straume sekundi sastinga, es laikam pārvarēju ne vien savu tārpu ņudzekli, bet arī pašu seju un varēju paskatīties uz visu no otras puses. Acīm redzot, arī tajās minūtēs, kad es, atmetis

šaubas, paļāvos uz cilvēku attiecībām, izkļuvuši cauri logam, ko dēvē par seju, manā priekšā kaut uz mirkli pazibēja brīvība, kādu es nevarēju ne iedomāties. Acīm redzot, es negaidot sadūros ar briesmīgu īste­nību: visi cilvēki aizsedz dvēseles logu ar miesas masku un paslēpj zem tās mītošās dēles. Varbūt at­sējas zaudējumu es spēju pieiet cieši klāt citai —

4 īstai, nevis uz loga uzzīmētai pasaulei. Tad šīs šķie­tamās atbrīvojuma jūtas ir patiesība. Tad tie nav narkotiku radīti īslaicīgi maldi.

Un pēc tam… Lai tas būtu cik nepatīkami bū­dams … Mana maska viegli spēj uzņemties patiesī­bas aizsega lomu. Ja padomā dziļāk, tad nav izslēgts, ka tieši tas bija iemesls, kāpēc es toreiz kaunējos no savas maskas. Bet maska jau bija aizsegusi manu seju. Turklāt gandrīz divkāršā zāļu deva sāka parā­dīt savu iedarbību, liekot aizmirst brīvību, ko dod sejas trūkums. Es teicu pats sev: kaut arī pasaku pa­saulē, taču neglītais pīlēns tomēr ieguva tiesības pārvērsties par balto gulbi…

Lai pārvērstos par gluži citu cilvēku, dabiski, bija jā­sāk ar apģērbu. Bet diemžēl es tam vēl nebiju sagatavojies, un turklāt tajā vakarā man vajadzēja tikai panākt mana iekšējā stāvokļa līdzsvaru, tāpēc nolēmu vienkārši apvilkt jaku un doties laukā no mājas. Maska bija pilnīgi gatava, ne ar ko neatšķīrās no sejas, un varēja nebažīties, ka tā šķitīs aizdomīga.

Sētas puses kāpnes čīkstēja, un bija ļoti savādi, ka es, kas bija lidojis pa gaisu, svēru tik daudz. Par laimi, es nevienu nesastapu, kamēr nokļuvu līdz ielai. Bet, pagrie­zies ap stūri, sadūros aci pret aci ar kaimiņieni, kas nesa somu ar iepirkumiem. Es apstājos kā piekalts, burtiski griezdams zobus aiz īgnuma, bet kaimiņiene tikai pavirši paraudzījās manī un, it kā nekas nebūtu bijis, gāja savu ceļu. Tas ir lieliski! Vai tas nav vislabākais alibi, kas pie­rāda, ka viss ir kārtībā?