Svešā seja

Es devos tālāk. Tā kā man bija tikai viens mērķis — pierast pie maskas, man bija vienalga, kurp iet. īstenībā tā vienkārši soļot nemaz nebija tik viegli. Pretēji cerētajam ceļgali nelocījās, it kā nebūtu ieeļļoti, elpa aizrāvās — gluži kā viras būtu iesprūdušas. Aiz kauna, kaut arī maska nespēja nosarkt, aiz bailēm, vai tik citi neuzzinās patie­sību, es sarāvos un drebēju kā slapja vista. Bet, ja svešs skatiens arī sprauksies cauri maskai, tad drīzāk manas nebrīvās izturēšanās dēļ. Kad tu izturies kā aizdomīgs cil­vēks, tad tevi arī turēs aizdomās. Es taču galu galā tikai centos mazliet pārmainīt zīmējumu uz ietinamā papīra. Kaut vismaz nenosodītu mani! Bet, ja es pats sevi nepie­vilšu, tad nav ko baidīties no apkārtējiem cilvēkiem.

Kamēr es tā prātoju, mans entuziasms kaut kur pa­gaisa, spēki nodeva jūtas, tāpat kā jūtas nodeva spēkus, un man aizvien vairāk zuda drosme. Tā pagāja trīs stun­das. Ja gadījās pārāk apgaismota vitrīna, es devos pāri ielai, izlikdamies, ka mani saista veikals pretējā pusē. Ja ielu pārplūdināja spilgta neona gaisma, es izvēlējos tum­šas Šķērsielas, it kā meklēdams dēkas. Ja, ejot klāt pietu­rai, ieraudzīju tuvojamies tramvaju vai autobusu, tad ap­zinīgi paātrināju soļus, vairīdamies no kārdinājuma tajā iekāpt. Vai arī, gluži otrādi, tīšām gāju lēnāk, palaizdams to garām. Galu galā es noguru pats no sevis. Lai arī cik dienas es tā staigātu, tik un tā pa īstam nepierādīšu valkāt masku.

Man pa ceļam pagadījās tabakas veikaliņš, kas cieši bija piekļāvies konditorejai. Nolēmu ielaisties riskantā avantūrā. Avantūra — tas ir pārāk spēcīgi teikts, vien­kārši nolēmu ieiet iekšā un nopirkt cigaretes. Nepaguvu pieiet pie letes, kad man sāka durties pakrūtē. Kaut kas iekšā pārplīsa, un sāka līt asaras. Maska tūlīt kļuva smaga un, šķiet, sāka slīdēt nost. Kājas trīcēja, itin kā es laistos neizmērojamā bezdibenī, turēdamies pie tieviņas virvī- tes. Nez kādas cigarešu paciņas dēļ es sacēlu tādu traci, it kā būtu saķēries ar briesmoni.

Nezinu, kādēļ, bet man pietika pārmīt skatienu ar pār­devēju, kura pienāca man klāt ar vienaldzīgu izskatu, kad es pilnīgi pārvērtos, pēkšņi kļuvu drošāks. Varbūt tāpēc, ka pārdevēja nepievērsa man vairāk uzmanības kā pa­rastam pircējam, vai arī varbūt tāpēc, ka cigarešu paciņa, gluži kā beigts putniņš, bez svara gulēja man plaukstā? Nē, iemesls drīzāk bija tā pārmaiņa, ko izraisīja maska. Līdz šim es tikai iztēlojos svešus skatienus, es baidījos pats no savas ēnas, taču pietika sastapties ar īstu skatienu, kad es skaidri ieraudzīju savu īsto izskatu. Manā iztēlē varbūt maska parādīja mani klaji, bet īstenībā tā bija necaurspīdīgs segums, kas mani paslēpa. Zem tas pulsēja asinsvadi, sviedru dziedzeri izdalīja sviedrus, bet virspusē nebija ne lāsītes.

Tā es viegli atbrīvojos no bailēm nosarkt, taču biju jau galīgi nomocījies. Man trūka spēka iet tālāk, es paņēmu taksometru un taisnā ceļā atgriezos savā slēptuvē. Man jau gandrīz uzmācās grūtsirdība, iedomājoties, ka vienīgā kompensācija par visu, ko esmu iztērējis, bija tikai ciga­rešu paciņa, bet, ja patur vērā to, ka es apzinājos sevi maskā, darījums jau šķita izdevīgs. Apstiprinot šo domu, ķēmīgais tārpu mudžeklis man nez kāpēc nelikās vairs tik reāls, kad es, atgriezies savā istabā, biju noņēmis masku, nomazgājis lipīgo ziedi un aplūkojis seju. Maska kļuva tik reala, cik reāli bija tārpi, un, ja masku pieņem par pa­gaidu izskatu, tad pagaidu izskats bija arī tārpi. Vispār šķita, ka maska mierīgi laida saknes manā sejā.

Nākamajā dienā es nolēmu drošsirdīgi paplašināt savu izmēģinājumu jomu. Vispirms, tiklīdz piecēlos, ataicināju pārvaldnieku un sacīju, ka vēlētos noīrēt «jaunākajam brā­lim» blakus istabu, ja tā vēl brīva. Šis «jaunākais brālis» bija, protams, vēl viens es — maskā.

Diemžēl biju nokavējis — istaba iepriekšējā dienā iz­īrēta.

Bet tas nevarēja piespiest mani mainīt plānus. Pat vēl vairāk, es izmantoju šo gadījumu, lai pastāstītu par «jau­nākā brāļa» eksistenci, — vēl svarīgāk bija, lai mans sa­runu biedrs to cieši iegaumētu.

— Brālis dzīvo ļoti neērtā piepilsētas rajonā, turklāt viņam iznāk strādāt dažādos laikos, tāpēc viņš ļoti vēlas istabu, kurā varētu laiku pa laikam atpūsties. Bet, ja tā, neko nevar darīt. Mums ir apmēram vienāds stāvoklis, mums nav sevišķi lielas prasības, tā ka padzīvosim kopā.

Pēc tam es tūlīt piedāvāju palielināt dzīvokļa maksu par trīsdesmit procentiem. Pārvaldnieks izlikās, ka ir sa­mulsis, samulsis, ļoti samulsis, taču sirds dziļumos nekādu samulsumu neizjūta. Galu galā man pat izdevās dabūt «jaunākajam brālim» papildu atslēgu.

Ap pulksten desmitiem es uzliku masku un izgāju no mājas. Man vajadzēja izraudzīties drēbes maskai ar bril­lēm un bārdu. Izgājis no mājas, kādu laiku nespēju apslā­pēt sasprindzinājumu, pirmo reizi atrados uz ielas gaišā dienas laikā … Vai tas bija tāpēc, ka matiņi maskā pa nakti bija iesakņojušies un sākuši augt? … Bet varbūt pā­rāk lielas nomierinošu zāju devas dēļ?… Tā vai citādi, gaidīdams autobusu, es sāku mierīgi kūpināt cigareti.