Svešā seja

—  Nu labi, vai gribi, tēvocis nopirks tev tieši tādu pašu?

Es izjutu apmierinājumu jau no tā vien, ka varu, luk, tā mierīgi sarunāties, bet ķircināšanās iznākums stipri pārspēja cerēto.

Meitenīte berzēja muguru gar sienu un kādu laiku, šķiet, saspringti apsvēra manu vārdu nozīmi. Pēc tam, neticīgi paraudzījusies uz mani caur pieri, noprasīja:

—   Paslepus, tētim nezinot?

—   Protams, paslepus.

Es neviļus iesmējos (es taču smejos!) un, apzinādamies smejošas maskas efektu, iesmējos vēl skaļāk. Beidzot ari meitenīte it kā saprata. Viņa atslābināja kā stīga savilktos muskuļus un atkāra apakšlūpu.

—   La-a-bi… la-a-bi, — viņa vairākas reizes nodzie­dāja un, bēdīgi slaucīdama ar jaciņas stūri zeltīto jo-jo, teica: — Ja patiešām nopirksiet, es šito atdošu… Bet, taisnība, taisnība, šito es slepus nenozagu… Man to jau sen apsolīja… Bet es atdošu… Tūlīt pat iešu un at­došu … Man tas patīk, lai arī ko man kāds dāvinātu, man ļoti patīk…

Aizvien vēl piekļāvusies sienai, viņa sāniski zagās man garām. Bērni paliek bērni… Es jau biju pavisam nomie­rinājies, bet, nonākusi man blakus, viņa nočukstēja:

—   Spēlēsim noslēpumus!

«Spēlēsim noslēpumus»? Ko tas nozīmē? Nē, nav vērts ņemt vērā. Vai gan šī neattīstītā meitene spējīga uz tādām sarežģītām viltībām? Visvieglāk būtu attiecināt to uz vi­ņas vājo prātiņu, taču sunim ar vāju prātiņu It kā kom­pensācijas veidā ir asa oža… Pats fakts, ka es tādēļ raizējos, bija noteikts pierādījums tam, ka mana pārliecība atkal sāk svārstīties.

Vispār bija ļoti nepatīkama sajūta. Tikai mana seja bija kļuvusi pilnīgi jauna, bet atmiņa un paradumi palikuši agrākie, — tas ir tas pats, kas smelt ūdeni ar cauru kausu. Ta kā biju uzlicis sejai masku, man bija vajadzīga tāda maska, kas atbilstu manas sirds ritmam. Man gribētos izlikšanās mākslā sasniegt pilnību, lai mani nespētu at­maskot pat melu detektors …

Es noņēmu masku. Lipīgā ziede, piesūkusies ar svied­riem, oda kā pārgatavojušās vīnogas. Un šajā mirklī uz- šļācās neciešams nogurums kā no aizsērējuša notekgrāvja un iestrēdza locītavās kā staipīga darva. Bet viss atkarīgs no uztveres: kā pirmo mēģinājumu to nepavisam nevar no­saukt par neveiksmīgu. Ar bērna dzimšanu saistās mo­kas — arī tas nav nieks. Bet šai gadījumā izveidojies pie­audzis cilvēks gatavojas pārdzimt pilnīgi citā — vai gan šādi tādi negludumi, neveiksmes drīzāk nav jāuzskata par dabiskām? Vai man drīzāk nav jābūt pateicīgam par to, ka neesmu saņēmis nāvīgu brūci?

Izslaucījis masku no iekšpuses, es atkal uzvilku to uz formas, nomazgāju seju un ieziedu ar krēmu, lai ļautu ādai mazliet atpūsties. Atgūlos gultā. Droši vien tā bija reak­cija uz pārāk ilgstošo sasprindzinājumu: lai gan saule vēl nebija norietējusi, es aizmigu ciešā miegā. Un atmodos, kad sāka jau aust gaisma.

Lietus nelija, bet biezajā miglā tirdzniecības kvartāls, kas atdalīja mani no braucamās ielas, izskatījās kā tālē tumstošs mežs. Bālās debesis droši vien miglas dēļ bija kļuvušas mazliet sārtenas, un tagad tās šķita vēl mēļākas nekā parasti. Atvēris logu, es pilnu krūti ieelpoju gaisu, blīvu kā jūras vējš, un šie mirkļi, kas domāti tiem, kuri slēpjas, mirkļi, kad it nemaz nevajag raizēties par sve­šiem skatieniem, šie mirkļi man likās brīnum jauki, rezer­vēti speciāli man. Jā, un vai cilvēka eksistences īstais veidols neatklājas tieši šādā miglā? Gan īstā seja, gan maska, gan tārpu mājoklis — visi šie neīstie ietērpi tiek caurskatīti it kā ar radioaktīvajiem stariem… To īstais saturs, to būtība atsedzas visā savā kailumā … Arī cilvēka dvēseli kā persiku ar noplēstu miziņu var nogaršot. Pro­

tams, par to jāsamaksā ar vientulību. Bet vai nav vien­alga? Kā lai zina, varbūt tie, kam ir seja, ir tikpat vien­tuļi kā es. Lai arī kādu izkārtni es piekārtu pie savas se­jas, nav vērts nometināt sevī cilvēku, kas cietis kuģa avāriju.

Tā kā es bēgu no vientulības, tā bija elle, bet tiem, kuri alkst vientulības, tā ir svētlaime. Nu, un ja atstātu žēlabainas drāmas varoņa lomu un brīvprātīgi kļūtu par vientuļnieku? Ja jau manā sejā iespiests vientulības zī­mogs, ir aplam negūt no tā labumu. Par laimi, man ir dievs — lielmolekulārā ķīmija, ir lūgšana — reoloģija, ir dievnams — laboratorija un nemaz nav baiļu, ka vientu­lība traucēs manu ikdienas darbu. Tieši pretēji, vai gan tā negarantē, ka ikkatra mana diena būs daudz vienkāršāka, daudz pareizāka, daudz mierīgāka un turklāt daudz satu­rīgākā nekā agrāk?

Es raudzījos debesīs, kas kļuva aizvien sārtākas, un dvēsele man kļuva aizvien gaišāka. Tiesa, ja atceras smago cīņu, ko biju izcīnījis, šāda noskaņojuma maiņa varēja izlikties pārāk krasa, mazliet nenosvērta, bet, ja jau esi izairējis atklātā jūrā un atgriešanās nav, — nav arī nozī­mes kurnēt. No sirds priecādamies, ka vēl ir iespēja, kamēr redzams krasts, pagriezt laivu atpakaļ, uzmetu ska­tienu maskai, kas gulēja uz galda. Viegli un augstsirdīgi, vaļsirdīgi, ar neviltotu gatavību es nolēmu no tas atva­dīties.