Svešā seja

Veikala īpašnieks, iesaiņodams jo-jo, ar glaimīgu smai- diņu pačukstēja: «Patīk? Varbūt parādīt to, kas man at­likts?» Un tad kādu mirkli es sāku šaubīties, vai tas maz esmu es. Laikam pareizāk būs teikt tā: es apjuku no tā, ka nereaģēju uz šiem vārdiem tā, kā es būtu reaģējis. Ap­jukt un tajā pašā laikā apzināties to — vai tā nav pret­runa? Nē, šeit vainīga maska. Nepievērsdama uzmanību manam apmulsumam, maska piekrītoši pamāja veikala īpašniekam, kas bailīgi skatījās apkārt, un, it kā apstipri­nādama iespēju pierādīt savu eksistenci, sāka dedzīgi vie­noties par to, kas bija atlikts.

Tā bija «Valtera» sistēmas gaisa pistole. No trīs metru attāluma izšauj cauri piecus milimetrus biezam dēlim — spēcīgs daikts, bet cena tam arī biija pamatīga — 25 tūk­stoši jenu. Kā tu domā, ko es darīju? … Man atdeva par 23 tūkstošiem, un es to nopirku. «Iegaumējiet, tas taču ir nelikumīgi. Gaisa pistole — tā nav gaisa šautene, tā tiek pielīdzināta īstai. Bet nelikumīga pistoles glabāšana tiek ļoti stingri sodīta. Es jūs nopietni lūdzu, lieciet vērā to, ko es sacīju …» Bet es tik un tā nopirku.

Mans stāvoklis bija ļoti savads. Mans patiesais «es» ar īsto seju, paslēpies dziļi iekšās, centās smalkā balstiņā kaut ko iepīkstēties. Tā tas nedrīkstētu būt, bet… Es taču biju izvēlējies ekstraverso -agresīvo tipu vienīgā nolūka dēļ, lai iegūtu mednieka seju, kas noderīga tavam pavedinātajam. Tagad par citu … Es lūdzu maskai tikai vienu: palīdzi man izveseļoties! Es taču ne reizi nebiju lūdzis: dari, kā tev tīk! Man ir šī pistole; un ko lai es tagad ar to iesāku? …

Bet maska, it kā tīšām demonstrēdama cieto sainīti, kas rēgojās ārā no kabatas, smējās par manu grūto stāvokli un priecājās par to. Protams, viņa arī pati īsti nezinaja atbildēt uz manas īstās sejas jautājumiem. Nākotne nav nekas cits kā pagātnes atvasinajums. Maskai, kura nebija nodzīvojusi vēl ne divdesmit četras stundas pēc savas dzimšanas, nevajadzētu būt rīcības plānam rītdienai. Cil­vēka sociālais vienādojums — tas būtībā ir cilvēka gadu matemātiska funkcija, un maska, kuras vecums līdzīgs nul­lei, būdama vēl zīdainis, izturas pārlieku brīvi.

Jā, šis zīdainis tumšajās brillēs, kas atainojās stacijas tualetes telpu spogulī, droši vien tā ietekmē, kas viņam bija paslēpts kabata, uzvedās izaicinoši agresīvi. Un, go­dīgi sakot, es nevarēju izšķirties, vai uzspļaut šim zīdai­nim bez vecuma vai baidīties no viņa.

Nu, ko tad lai dara?… Bet šo «ko lai dara» neteica cilvēks, kas apjukumā nolaidis rokas, bet drīzāk tas bija ziņkārs jautājums. Katrā ziņā maskai tā bija pirmā pat­stāvīgā pastaiga, bet man nebija citu plānu, vienīgi — vest masku, pastaigā. Vispirms es gribētu to pieradināt pie cilvēku atmosfēras, bet, sagatavojies ārkārtīgi nemākulīgi, visu sabojāju un biju spiests vadāt to mierinādams pie ro­kas. Bet pēc tā, kas norisinājās rotaļlietu veikalā, saim­nieks un viesis mainījās vietām. Nevarēja vairs būt ne ru­nas par to, ka es vadātu to pie rokas, — pavisam apstul­bis, es biju spējīgs tikai akli sekot šim alkstošajam garam, kas līdzinājās nupat brīvībā izlaistam noziedzniekam.

Nu, ko tad lai dara? … Kamēr es vieglītēm glaudīju ar pirkstiem bārdu (varbūt tā bija reakcija pret saitēm, kas agrāk aptina manu seju), maska demonstratīvi atveidoja visdažādākās izteiksmes kā mednieks, kas alkst veiksmes: gatavību, nicinājumu, jautājumu, alkatību, izaicinājumu, uzmanību, vēlēšanos, pārliecību, tieksmi, ziņkāri… Vis­pār visas izteiksmes, katru atsevišķi un dažādās variāci­jās, kādas vien var iedomāties šādā gadījumā, — tā apoš­ņāja šīs izteiksmes gluži kā no saites norāvies suns, kas aizbēdzis no saimnieka. Tā bija pazīme, ka maska sāk mie­rīgi uztvert svešu cilvēku reakciju, un es nevaru noliegt, ka zināmā mērā — lai muļķo citus — pat izjutu apmieri­nājumu.

Tajā pašā laikā mani sagrāba briesmīgs nemiers. Lai arī kā tā atšķirtos no manas īstās sejas, es esmu es. Es nebiju ne hipnotizēts, ne arī narkotisko vielu apreibināts, un par jebkuru maskas rīcību — pat par to, ka man ka­batā paslēpta gaisa pistole, — atbildīgam jābūt man un nevienam citam. Maskas raksturs nepavisam nebija kaut kas tāds, kas atgādinātu no burvju mākslinieka cilindra iz­ņemtu trusīti; tas bija daļa no manis paša, kas radies ne­vis pēc manas gribas, bet pateicoties tam, ka manas īstās sejas apsardze bija cieši aizslēgusi visas ieejas un izejas. Teorētiski saprazdams, ka tas viss ir tieši tā, es nevarēju iedomāties tās raksturu pilnībā, it kā būtu zaudējis atmiņu. Pamēģini iedomāties manu sapīkumu, kad eksistē tikai ab­strakts «es» un man nav pa spēkam tam iedvest saturu.

Biju pagalam sarūgtināts un nolēmu nemanot no­bremzēt.

— Trīsdesmit otrā eksperimenta izgāšanās: vai izmē­ģinājumi bija izdarīti slikti, vai arī pašā hipotēzē bija kļūda?