Svešā seja

Es nolēmu izveleties par tēmu šo laboratorijai svarīgo jautājumu un mēģināt atcerēties manis ieņemto pozīciju. Es biju izteicis hipotēzi, ka dažos lielmolekulāros savieno­jumos pastāv ar funkcijas palīdzību izteicama atkarība starp elastības koeficienta izmaiņām spiediena ietekmē un izmaiņam temperatūras ietekmē, un ieguvu daudzsološus rezultātus, bet pēdējais — trīsdesmit otrais eksperiments izjauca visas manas cerības, un es atrados diezgan grūtā stāvoklī.

Taču maska tikai nīgri sarauca uzacis. No vienas puses, man tas izlikās dabiski, bet tajā pašā laikā es sajutu, ka aizskarta mana patmīlība …

Piezīmes uz malām. Patiesību sakot, maska nav nekas vairāk kā līdzeklis, lai es izveseļotos. Iedo­mājies, ka tu esi izīrējusi istabu, bet tev atņem visu māju, — tam taču nav nekāda sakara ar patmīlību.

… Un tad es savilku izaicinošu seju.

—  Ko tev galu galā vajag? Ja tik es gribēšu, kaut tū­daļ noraušu tevi!

Bet maska aukstasinīgi, bezrūpīgi atspēkoja:

—   Saproti jel, es taču esmu nekas. Līdz šim brīdim man bija jāpieliek ne mazumā spēku, lai būtu kaut kas, un tagad es noteikti izmantošu šo gadījumu, es gribu atteik­ties no nožēlojamā likteņa no jauna kļūt par kaut ko. Un tu pats? Godīgi sakot, vai tu gribi mani padarīt par kaut ko? Jā, manuprāt, tu arī nespēj, tāpēc atstāsim visu tā, ka ir. Esi ar mieru? Paskaties jel! Nav nemaz svētdiena, bet tāda burzma… Burzma rodas nevis tāpēc, ka sadrūzmē- jas cilvēki, bet cilvēki sadrūzmējas tāpēc, ka rodas bur­zma. Es nemeloju. Studenti ar tādu matu sakārtojumu gluži kā slaistiem, tiklas sievas, izkrāsojušās tāpat kā ak­trises, kas pazīstamas ar savu izvirtību, apbružātas meičas modernos tērpos, vājas kā manekenes… Kaut arī tie ir gaistoši sapņi, bet, vēlēdamies kļūt nekas, viņi saplūst ar burzmu. Jeb varbūt tu gribi apgalvot, ka tikai mēs esam citādi?

Man nebija ko atbildēt. Atbildes arī nevarēja būt. Visu taču apgalvoja maska, un savus apgalvojumus tā izdo­māja ar manu galvu. (Tu laikam smejies? Negaidīt to nozīmētu vēlēties pārāk daudz. Rūgts joks, kas nesasmī- dina. Es būtu pilnīgi apmierināts, ja tu atzītu, ka manos vārdos ir kaut kripata veselā saprāta, bet…)

Es izrādījos piespiests pie sienas jeb ar to ieganstu, ka izrādījos piespiests pie sienas, pārstāju pretoties un no­lēmu Jaut maskai darīt visu, ko tā vēlas. Un tad maska, kaut ari bija nekas, izdomāja necerēti saprātīgu plānu, tik­pat pārgalvīgu kā gadījumu ar pistoli. Vispār pēc pusdie­nām mēģināšu aiziet uz mūsu māju un palūkoties, kā viss izskatās. Nē, nevis kā izskatās mūsu māja, bet kā izskatos es pats. Cik labi es spēšu izturēt rītdien paredzēto pārbau­dījumu — tēlot pavedinātāju? Tāpēc jāpamēģina kaut pa­virši uzmest acis mūsu mājai. Sirds dziļumos es vēl kaut ko cerēju, bet ietērpt šīs cerības vārdos nekādi nespēju un padevīgi pieņēmu maskas plānu.

Postskripts. Negrasos nopelnīt labu atzīmi, bet, man šķiet, es biju pārāk labs. Es atgādināju cilvēku, kurš, atzīdams heliocentrisko sistēmu, sludina ģeo­centrisko. Nē, es uzskatu, ka labsirdība — noziegums, turklāt ne mazais. Pietiek padomāt, kur tā var no­vest, un no visām manas miesas porām locīdamies iz­lien kauna tārpi. Ja es kaunos pārlasīt uzrakstīto, iedomājies, cik reižu lielāku kaunu es izjūtu, kad do­māju, ka tu to lasi. Es ari pats ļoti labi zinu, ka he- liocentriskā sistēma ir pareiza, un tomēr… Acīm redzot, esmu piešķīris pārāk lielu nozīmi savai vien­tulībai … Es iztēlojos, ka tā ir lielāka par visas cil­vēces vientulību. Un par nožēlas zīmi es nesaudzīgi izmetīšu no nākamās burtnīcas visas frāzes, kurās būs kaut mājiens par traģēdiju.

PELĒKĀ BURTNĪCA

Kaut gan tikai pirms piecām dienām es braucu pa šo ceļu elektriskajā vilcienā, uztveres svaigums bija tāds, it kā būtu pagājuši pieci gadi. Nav nemaz jābrīnās. Man ceļš bija tik pazīstams, ka es nenomaldītos pat ar aizvēr­tām acīm, bet maskai tas taču bija pilnīgi jauns ceļš. Ja arī tā atcerējās šo ceļu, tad droši vien tāpēc, ka vēl pirms dzimšanas — embrionālajā dzīvē bija redzējusi to sapnī.

Jā, patiešām… Pat mākoņiem, kas atgādina ar baltu bārdu apaugušas senas drupas, kuras ceļā redzēju pa va­gona logu, pat tiem ir savas atmiņas… Maskas iekšpuse nomazgāta ar sodas ūdeni, un uz tās rodas mazi bur- bulīši… Es instinktīvi pārvilku ar delnas virspusi pār ncnosvīdušo pieri un tūlīt atskatījos — vai tik kāds nav re- dzejis manu aplamību?… Atstatums starp mani un citiem? Es varu pievienoties citiem, saglabājot dabisko distanci. Pēkšņi man nevaldāmi gribējās iesmieties. Satraukumu, it ka es būtu ielauzies ienaidnieka teritorijā, nomainīja ap­mierinājums par atgriešanos mājās; sirdsapziņas pārme­tumi, it kā būtu izdarījis noziegumu, mainījās ar prieku par jauno sastapšanos. Kas man iepatiksies, to arī darīšu. Kā distfofiķis, kuram beidzot atļāvuši ēst, es vagona šū­pošanās taktī sāku cik spēdams stiepties gluži kā vīnogu­lāju stīga, kas tiecas pret tavu balto pieri, bāli sārto ap­deguma rētu uz locītavas, dzīsliņām uz potītēm, kas atgā­dina gliemežnīcas iekšpusi.