Svešā seja

Pēc šī papildinājuma, acīm redzot, var izdarīt šādu secinājumu. Pateicoties maskai, man izdevās iz­vairīties no galēja uzbudinājuma, kuram pakļauti seksuālie maniaki, bet es, tāpat kā agrāk, paliku puserotomāns; tomēr ne jau erotisms atveda mani pie tevis. Es pat esmu pārliecināts, ka tas noderēja par stimulu, lai atbrīvotos. Un tādēļ man vajadzēja jeb­kurā veidā piespiest tevi iemīlēt manu masku.

«Runa ir par maskas audzināšanu, un šim nolūkam nav nekā labāka kā likt tai izmēģināt visu pie sevis,» es domāju, kad stacijas tualetes telpās nolaidu urīnu. Es no­lēmu izvairīties no skaļām tirdzniecības ielām un iet pa šķērsielām. Man negribējās negaidīti sastapt tevi pie zivju veikala. Es vēl nebiju pārliecināts, ka spēšu panest pārstei­gumu, turklāt man gribējās, lai pirmā sastapšanās starp masku un tevi noritētu tā, kā biju iecerējis pašā sākumā.

Man bija tāda sajūta, it kā es būtu uzsēdies uz sēkļa. Bez jebkāda iemesla kājas sapinās, un es gandrīz vai paklupu uz līdzenas vietas. Elpodams ar muti kā suns, lai atvēsi­nātu zem maskas sakrājušos karsto gaisu, kas svilināja mani, es atkārtoju vienā laidā gluži kā burvju vārdus: «Saproti, es taču šeit esmu pirmo reizi. Gan tas, ko es re- nlzu, gan tas, ko es dzirdu, — viss man ir jauns. Gan mā­jas, kuras pēc tam man pagadīsies acīs, gan cilvēki, ar ku­riem es varbūt sastapšos, — visus es ieraudzīšu pirmo reizi. Ja arī kaut kas sakritīs ar manām atmiņām, tad tas būs vai nu kļūda, vai nejaušība, vai arī sapnī redzēta pa­rādība. Jā, arī šis salauztais lūkas vāks. Arī pusnokrāso- tais policijas signāllukturis. Ari šis stūris, kur cauru gadu sakrājusies netīra ūdens peļķe no pārpildīta notekgrāvja. Arī milzīgās gobas gar ielas malu. Pēc tam … Pēc tam…»

Pēc tam, itin kā izspļaudams smilšu graudiņus no mu­tes, es centos citu pēc cita izdzīt no atmiņas krāsu un tē­lus, bet kaut kas tik tin tā palika, un es nespēju no tā tikt vaļā. Tā biji tu. Es sasparojos un sacīju maskai: «Tu esi pilnīgi sveša. Rītdienas sastapšanās būs pati pirmā sa­stapšanās ar viņu, tu nekad neesi redzējusi viņu, neesi dzirdējusi par viņu. Un savus iespaidus — izmet tos drī­zāk kaut kur!» Apkārtējā ainava izgaisa un pazuda no at­miņas, turpretī vienīgi tavs tēls iznira aizvien skaidrāk, un es nespēju tam pretoties.

Galu galā es — protams, arī maska, — noliekot centrā tavu tēlu, it kā tauriņš, ko vilina gaisma, gandrīz skar­dams mūsu māju, sāku alkatīgi riņķot apkārt tai pa nere­gulāru četrstūri.

Kaimiņienes, steigdamās man garām ar somiņām ro­kās, it nemaz nepievērsa man uzmanību — nepazīstams garāmgājējs; bērni ir bērni, viņi aizmirsušies rotaļājās, cenzdamies nepalaist garām īsos mirkļus, kas palikuši līdz vakariņām. Vispār nebija ko bažīties, ka mani pazīs. Kad es piekto vai sesto reizi tuvojos mājai, jau iedegās ielu la­ternas, sāka ātri krēslot. Es ielūkojos vērīgāk, pagausinā- jis soļus tikai tik daudz, lai neradītu aizdomas, un uzzi­nāju, ka tu esi mājās: no neredzama loga pagalmā krita maiga gaisma. Viesistabas gaisma. Vai arī sev vienai tu kārtīgi klāj galdu?

Pēkšņi es izjutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai uz šo viesistabas gaismu. Nevis uz kaut ko konkrētu — it kā tur būtu kāds viesis un viņš būtu aizņēmis manu vietu. Šķiet, ka es biju greizsirdīgs uz pašu faktu, ka tur ir pa­rastā nemainīgā viesistaba un ar tumsas iestāšanos tajā iededzināta lampa. Patlaban es, gaidīdams vakariņas, la­sītu pie šīs gaismas vakara avīzi, turpretī tagad, ar mas­kas palīdzību paslēpis seju, esmu spiests slaistīties zem loga. Cik tas ir netaisni, cik grūti to paciest! Nesatrici­nāmi mierīgā viesistabas gaisma, tā it nemaz nav kļuvusi nespodrāka tāpēc, ka manis tur nav… Droši vien tāpat kā tu …

Un maska, ar kuru līdz šim brīdim biju tik apmieri­nāts, uz kuru liku tādas cerības, man izlikās nedroša, no­plukuši. Un manis izdomātā grandiozā izrāde, kurā man, uzliekot masku, vajadzēja spīdoši uzstāties kā citam cii: vēkam, patiešām izrādījās tikai izrāde, bāla un vāja ne­pielūdzamās ikdienības priekšā: iestājas tumsa, slēdzis tiek pagriezts — un viesistabu pārplūdina gaisma. Tajā mir­klī, kad maska sastapsies ar tavu smaidu, tā tūdaļ izkusīs kā sniegs pavasarī.

Lai atvairītu neveiksmes sajūtu, nolēmu atļaut maskai pafantazēt. Sie sapņi nav pilnīgi izveidojušies tāpat kā pati maska, bet, vai tie būs sapņi jeb himeras par ikdie­nību, kas izlobījusies no savas čaulas, — es neatbildēšu. Un, nolēmis skatīties uz visu caur pirkstiem, es no jauna sāku ar lietišķu izskatu klaiņot pa neregulāru četrstūri ap­kārt mājai.

Taču fantāzijas neuzmundrināja masku, bet gan tikai parādīja, cik nepārvarams un viltīgs bezdibenis atrodas starp mani un viņu.