Svešā seja

liela starpība. Tā kā es jau esmu atzinis savu vainu, tad man varētu dot iespēju attaisnoties, protams, ja es neizkropļošu faktus.

Tajā dienā es izvedu masku no mājas ar vieglu sirdi, . it kā būtu izlaidis pastaigāties mīļotu bērnu. Mani pār­ņēma pirmoreiz no saites vaļā palaista suņuka draiskulī- gums — man bija jautrs, dzīvespriecīgs noskaņojums. Bet greizsirdības dēļ, kas cēlusies nez no kurienes, es un maska atradāmies tādā situācijā, ka tevis dēļ mums bija jāmetas tuvcīņā. Šī greizsirdība lika man no jauna atce­rēties mīlestību un uzticību tev… Tāpēc uz nākamo dienu atliktie plāni neatlaidīgi prasīja, lai tos realizē. Un gribot negribot man bija jāpiedāvā maskai pagaidu pamiers.

Protams, dziļi iekšā kaut kas bija iestrēdzis — gluži kā dzelonis. Elektriskais vilciens, kas brauca uz pilsētu, bija tukšs, un, lai es apsēstos kādā vietā apsēzdamies, logu stikli, pārvērtušies melnos spoguļos, atainoja manu masku. Dīvains tips — ar bārdu apaudzis, pretenciozi ģēr­bies, ar tumšām brillēm, kaut gan jau vakars… Galu galā es viņam uzstādīju ultimātu: vai nu viņš ar labu piekritīs pamieram, vai arī es noraušu masku. Lai mērs būtu pilns, šis tips paslēpa kabatā pistoli. Cik viņā daudz viltības! Man pat šķita, ka maska, dzēlīgi smīnēdama, sacīja:

— Pietiek kurnēt — es tev esmu neizbēgams ļaunums. Ja tu gribi atteikties no manis, tad labāk no paša sākuma neko neuzņemties. Ja jau esi uzsācis — klusē. Ja vēlies kaut ko dabūt — jābūt gatavam par to samaksāt…

Pavēru logu. Ielauzās blīva nakts gaisa strāva, asa kā asmens. Tā atveldzēja tikai pakausi un plaukstas un acu­mirklī sastinga «neizbēgamā ļaunuma» priekšā, pat neska­rot kvēlojošos vaigus. Psiholoģiski es cietu, ka maska neizveido ar mani vienu veselu, bet fizioloģiski man bija nepatīkama pārāk cieša saskare ar to. Mans stāvoklis lai­kam bija gluži tāds pats kā cilvēkam, kuram ielikti māk­slīgie zobi.

Bet, — es arī cenšos nepiekāpdamies sevi attaisnot, — tā kā ar dievu uz pusēm tika ievērota vienošanās par pa­mieru, ja vien es samierinātos ar dažiem kavēkļiem (pie­mēram, ar greizsirdību), tad man kaut kā izdotos panākt savu galveno mērķi — atjaunot taciņu starp mums. Vai tad es varēju izjust pret savu sievu tādu nekaunīgu

interesi? Apgriezti proporcionāli manām attiecībām pret masku es, par brīnumu, kļuvu aizvien pieļāvīgāks attiecībā pret tevi.

Bet vai tā ir? Kāds rezultāts — tu jau zini, tā ka es neatkārtošu… Jautājums nav tikai par rezultātu… Kāds dibināts iemesls tad ir izturēties tikai pret mani ar tādiem aizspriedumiem?

Erotisko aktu varētu attiecināt uz abstrakto cilvēcisko attiecību seksuālo sfēru. Ja aprobežojas ar pārāk tālām, abstraktām attiecībām, kuras pat iztēle nespēj aptvert, otrs cilvēks neizbēgami pārvēršas abstraktā antipodā—^ienaid­niekā, un seksuālais pretstatījums kļūst par erotisku aktu. Piemēram, tā kā eksistē abstrakta sieviete, ir obligāts, ne­izbēgams vīrieša erotisms. Erotisms nekādā gadījumā ne­var būt sievietes ienaidnieks, kā parasti domā, gluži otrādi: tieši sieviete ir erotisma ienaidniece. Tātad loģiski, acīm redzot, ir pieņemt, ka erotiska eksistence nav izkrop­ļota seksualitāte, bet, gluži otrādi, mūsu laiku seksuālās dzīves tipiska forma.

Lai tas būtu kā būdams, mēs dzīvojam tādā laikā, kad kļuvis neiespējami kā agrāk novilkt skaidru, jebkuram saredzamu robežu, kas atdala tuvāko no ienaidnieka. Elek­triskajā vilcienā tevi ielenc neskaitāmi ienaidnieki ciešāk nekā jebkurš tuvākais. Eksistē ienaidnieki, kas iekļūst mājā, pārvērtušies par vēstulēm, eksistē ienaidnieki — un no tiem nav glābiņa, — kuri, pārvērtušies par radio viļ­ņiem, iesūcas katrā šūniņā. Šādos apstākļos ienaidnieka ielenkums kļuvis parasts — mēs esam pieraduši pie tā, un tuvākā eksistence ir tikpat grūti pamanāma kā tuksnesī nomesta adata. Tad arī dzimusi glābēja ideja: «Padarīsim svešus cilvēkus par saviem tuvākajiem,» — bet vai var iedomāties, ka atradīsies kolosāla glabātava, kas spēj uz­ņemt cilvēkus, kuru skaits sniedzas miljardos. Varbūt, lai gūtu sekmes dzīvē, racionālāk ir atsacīties no augstiem centieniem, kuri nav par spēkam, un labsirdīgi samierinā­ties ar to, ka visi apkārtējie cilvēki ir ienaidnieki. Vai mie­rīgāk nebūtu pēc iespējas ātrāk izstrādāt imunitāti pret vientulību?

Un nav nekādas garantijas, ka vientulības saindēts cil­vēks nebūs erotisks attiecībā pret savu tuvāko — un katrā ziņā jau pret sievu. Gadījums ar mani nav izņēmums. Ja maskas rīcībā saskatāma zināma cilvēka attiecību abstra- hēšana — varbūt šīs pašas abstrahēšanas dēļ es ari node­vos fantāzijām, — tad man, cenšoties atrast izeju no ši stāvokļa, neatlika nekas cits kā aizvērt muti un klusēt par sevi. Jā, lai ari cik daudz labu darbu es uzskaitītu, kurus esmu veicis, pats fakts, ka es izdomāju šādu plānu, jau pietiekami daiļrunīgi liecina par manām erotiskajām hi- merām.