Svešā seja

Pārāk vēlu. Maska, kurai bija jākļūst par starpnieci starp mums, izrādījās nekaunīgs tips. Protams, nekas ne­būtu mainījies, ja tā būtu laipns pavedinātājs. Tieši pre­tēji, tad rastos pat iespēja ciest ļaundabīgās greizsirdības dēļ, kura nedrīkst izlauzties uz āru. Un rezultātā viena no daudzajām varmācības ainām, kas tik līdzīgas savā starpā.

Tavas bailes man izpaudās jutekliskās konvulsijās, ko es arī pats nebiju gaidījis. Nē, pietiek… Lai arī kāda būtu šī izrāde, kas radīta protesta dēļ pret ikdienību, tas, kas notika, iet pāri pieļaujamā robežām. Ja tas viss ir sapnis,

tad gribētos, lai tas būtu ietērpts skaistās alegoriju drā­nās, bet te ir fantāzijas, kurām trūkst iztēles, fantāzijas, kas līdzīgas neizdomātam stāstam. Pietiek banalitātes!

Pēdējā aina. Lai arī cik banāla tā būtu — es netaisos izlikties, ka nekas nav noticis. Būtiskais ir tas, ka šī aina bija ne vien banāla, bet ar savu nekrietnību to varētu uz­skatīt par apogeju, un tajā pašā laikā tā kļuva par lū­zuma momentu, kas noteica manu tālāko rīcību. Pavērsis pret tevi pistoli, sāku izspiest tev atzīšanos: «Tu šeit bez manis nodarbojies ar onanismu, vai ne? Neslēp, nekas ne­iznāks! Zinu, ka nodarbojies ar to.» Ar neticamu neatlai­dību, lēni, bet nenovēršami es tevi vajāju. Vairs nav spēka ciest. Pienācis laiks izbeigt šīs netīrās, trakās domas. Bet kā piespiest tevi ciest par to? Pats labākais, vienīgais veids — es cieši biju pārliecināts — noraut masku tajā pašā mirklī, tiklīdz tu atvērsi muti, lai man atbildētu.

Bet kam par to jācieš? Maskai? Man? Varbūt tev?… Jā, es laikam par to nebiju padomājis, kā nākas. Dabiski, ka nebiju padomājis. Es vēlējos, lai ciestu nevis kāds no mums, bet pats jēdziens «seja», kas mani bija iedzinis tādā stāvoklī.

Es sāku sajust nepanesamu tukšumu, tāpēc ka starp mani un masku izveidojās tāds bezdibenis. Varbūt es jau nojautu, ka tuvojas katastrofa? Kaut gan maska, kā redzams no paša tās nosaukuma, bija tikai viltus seja un nedrīkstēja nekādi ietekmēt manu personību, tomēr tai pie­tika vienīgi parādīties tavu acu priekšā, kad tā aizlidoja tik tālu, ka to vairs nebija iespējams sasniegt ar roku, un, ga­līgi apjucis, es to pavadīju ar bezpalīdzīgu skatienu. Tā pretēji maniem plāniem, kas radīja masku, biju spiests at­zīt sejas uzvaru. Lai saplūstu ar to vienā būtnē, bija ne­pieciešams, noraujot masku, pārtraukt šo masku komē­diju.

Tomēr, kā jau bija sagaidāms, maska arī pārāk vis ne­tielējās. Tiklīdz tā pārliecinājās par manu apņēmību, tā ar rūgtu vīpsnu padevās un pārtrauca savas fantāzijas. Es arī liku to mierā. Lai kā arī noskaņoju sevi pret fantāzi­jām, es netaisījos atteikties no saviem rītdienas plāniem, tātad mēs ar masku bijām nozieguma līdzdalībnieki, abi pilnīgi vienādi… Nē, būtu nepareizi nosaukt mūs par līdzdalībniekiem. Nevajag pašam sevi tā noniecināt. Katrā ziņā rītdienas plānos neietilpa draudi ar pistoli. Protams,

seksuālie motīvi bija, bet tiem nevarēja būt nekā kopīga ar to nekaunību. Ja nejauša, abstrakta līdzbraucēja elektris­kajā vilcienā notur par izvirtuli — tas vēl ir pieļaujams, bet stāties šādā gaismā paša sievas acu priekšā — kam gan tas patiks?

Kad es pēdējo reizi gāju garām mājai un caur žogu palūkojos uz viesistabas logu, tad ieraudzīju no palodzes nokarājamies neskaitāmas saites gluži kā baltus jūras kā­postus. Gaidīdama, ka parīt atgriezīšos nO komandējuma, tu biji izmazgājusi vecās saites, ar kurām es aptinu seju. Tajā mirklī man šķita, ka sirds pārrāvusi diafragmu un nogāzusies lejā. Es aizvien vēl mīlēju tevi. iespējams, ka es neuzvedos tā, kā nākas, bet mīlēju kā senāk. Un vis­traģiskākais tas, ka nostiprināt savu mīlestību varēju tikai ar tādu rīcību. Gluži kā bērns, kuru nav laiduši ekskur­sijā, — viņam atliek tikai būt greizsirdīgam pret vēsturis­kajām vietām un senajām drupām.

Postskripts uz atsevišķām lapām, kas ieliktas burtnīcā. Varbūt tev liksies garlaicīgi, bet es gribu vēlreiz pamēģināt izprast maskas nekaunīgās fantā­zijas. Zini ko, kad raugos uz toreizējiem notikumiem ar šīsdienas acīm, tad jūtu, ka visās manipulācijās sakarā ar fantāzijām slēpās manis nepamanīta no­teikta jēga, runājot detektīvu valodā, — atslēga, kas dotu iespēju norādīt uz noziedznieku, vai zīme, ka incidents izbeigts, — tajas bija viss.

Es taisos pēc tam pastāstīt par beigām kā par beigām. Ceru, ka ne vēlāk par trim dienām kopš šī brīža, kad to patlaban rakstu, es parādīšu tev sa­vas piezīmes, un manis nosauktās trīs dienas — tas ir aptuvens dienu skaits, kas nepieciešams, lai visu pabeigtu. Tāpēc, ja mans nolūks būtu bijis vienkārši pastāstīt par beigām, es nerakstītu šos papildināju­mus un aprobežotos ar to, ka pievienotu tos piezīmju pēdējai daļai. Lai piezīmes būtu viengabalainas, tāds ceļš būtu vispareizākais — pret to nevar iebilst. Bet man bija pavisam cits mērķis. Es gribēju dot kaut sīkus labojumus jēdzienam «erotisks», ar ko es taisī­jos visu izskaidrot, taču izrādījās, ka man pie kajas piekalta svaru bumba… varbūt tie bija labojumi tam apgalvojumam, ka starp mani un masku pastāv