Svešā seja

Tātad maskas radīšanas plāns nebija vis manas īpašās vēlēšanās rezultāts, bet mūsdienu abstrahētā cilvēka vispa­rastākās prasības izpaudums. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka maska mani sakāvusi, bet īstenībā nebija nekas līdzīgs sakāvei.

Pagaidi! Ne tikai maskas radīšanas plāns nebija nekas sevišķs. Pareizi? Pats mans liktenis — sejas zaudēšana, kas lika ņemt palīgā šo masku, — tas nepavisam nav kaut kas ārkārtējs — tas drīzāk ir mūsdienu cilvēku kopīgais liktenis. Vai tā nav? Protams, neliels atklājums. Mans iz- misunls bija izskaidrojams ne tik daudz ar sejas zaudē­jumu, cik ar to, ka manam liktenim nav nekā kopīga ar citu cilvēku likteņiem. Es nevarēju sevī apslāpēt skaudību pat pret vēža slimnieku, tāpēc ka viņa liktenis tāds pats kā citiem cilvēkiem. Ja nebūtu tas… Ja bedre, kurā es iegāzos, izrādītos nevis aka, kas nejauši palikusi vaļā, bet gan cietuma kamera, par kuras pastāvēšanu visi cilvēki ļoti labi zina. Arī tas nevarēja mani neiedzīt izmisumā. Tev jāsaprot, ko es vēlos sacīt. Vientuļa izmisuma jūtas, kad jauneklis, kuram sākas balss lūzums, vai meitene, ku­rai sākas menstruācijas, izjūt masturbācijas kārdinājumu, domā, ka šis kārdinājums — neparasta slimība un ar to slimo tikai viņi vieni paši… Vai pazemojoša izmisuma jū­tas, kad bērnišķīga sīka zādzība (mozaīkas ripiņa, gumijas gabaliņš, zīmuļa galiņš) — masalas, kas ikvienam kād­reiz jāizslimo, — tiek uztverta kā apkaunojošs noziegums, ko esi izdarījis tikai tu viens pats… Par nelaimi, ja šāda neziņa turpinās ilgāk par noteiktu periodu, parādās sain­dēšanās simptomi, un tādi cilvēki var pārvērsties par īs­tiem seksuāliem noziedzniekiem, par parastiem zagļiem. Un, lai arī kā viņi censtos izvairīties no lamatām, kas vi­ņiem uzglūn, pēc iespējas dziļāk apzināties, ka izdara no­ziegumu, — tas nedos nekādus rezultātus. Daudz efektī­gāks solis — izrauties no vientulības, uzzinot, ka cits iz­darījis tādu pašu noziegumu, ka tev ir līdzzinātāji.

Varbūt tuvība nepazīstamiem cilvēkiem — gribējās katru apkampt, — ko izjutu vēlāk, kad izgāju no majas un sadzēros degvīnu, pie kura nebiju pieradis, un apreibu (par šo gadījumu es uzrakstīšu vēlāk, šeit man negribas aizka­vēties), varbūt šīs jūtas radās tāpēc, ka es loloju vāru ce­rību atrast starp viņiem kādu, kurš, tāpat kā es, zaudējis seju. Protams, tas nenozīmē, ka es izjutu tuvību pret tuvā­kajiem — vienkārši es izjutu tādu pašu vientulību, ko iz­raisa abstraktas attiecības, kas rodas tāpēc, ka visi apkār­tējie ir ienaidnieki. Tāpēc man nevajadzēja cerēt, ka cil­vēki, gluži kā romāna personāži, vientiesīgā priekā lēkās pa pelēko elektrisko segu, kas austa no labiem nodo­miem …

Bet man tas bija šausmīgs atklājums, ka aiz betona sienām kā cietumnieki ieslēgti cilvēki ar tādu pašu likteni. Ja ieklausās vērīgi, skaidri sadzirdami vaidi no blakus ka­merām. Kad iestāsies nakts, kā drūmi negaisa mākoņi uz­mutuļos neskaitāmas nopūtas, murmināšana, Šņuksti — viss cietums pildīsies lāstiem.

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Bet dienā, ja liktenis labvēlīgs, viņi sadala laiku starp fiziskiem vingrinājumiem un vannu, un, kad rodas gadī­jums slepus dalīties savā liktenī, viņi apmainās ar skatie­niem, žestiem, sačukstas…

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Ja savienotu visas šīs balsis, tad cietums liktos gran­diozs. Tas ir pilnīgi dabiski. Noziegumi, kuros viņi tiek apvainoti: vainīgs, ka pazaudēta seja, vainīgs, ka pār­griezta taciņa, kas saista ar citiem cilvēkiem, vainīgs, ka pazaudētā citu cilvēku rūpju un prieku izpratne, vainīgs, ka zaudētas bailes un prieks par nezināmā atklāšanu citos cilvēkos, vainīgs, ka aizmirsts pienākums radīt citu labā, vainīgs, ka pazaudēta mūzika, ko bija klausījušies kopā, — tie visi ir noziegumi, kuri pauž attiecības starp mūsdienu cilvēkiem; un tātad visa mūsu pasaule kopumā ir milzīgs cietums. Bet tik un tā manā cietumnieka stāvoklī tas ne­radīja nekādas pārmaiņas. Bez tam cilvēki pazaudējusi savu garīgo seju, bet es esmu pazaudējis arī fizisko, un tā­pēc mūsu cietuma izolācijas pakāpē, dabiski, ir starpība. Bet vienalga es nespēju atteikties no cerībām. Atšķirībā no tiem, kuri apbedīti dzīvi, manā stāvoklī bija kaut kas tāds, kas lika cerēt. Nepilnvērtīga cilvēka liktenis — bez maskas viņš nevar dziedāt, nevar krustot ieročus ar ienaidnieku, nevar kļūt izvirtulis, nevar redzēt sapņus — tas nav tikai mans liktenis, tas kopējs visiem, tā kļuvusi mūsu sarunu tēma. Iespējams. Laikam gan tieši tā.