Svešā seja

Kaut gan maskas alibi bija pilnīgs un tās apsolītā brī­vība — neizsmeļama, apmierināties ar brīvību, kas nepie­ciešama tikai tāpēc, lai izpildītu savas vēlēšanās, gluži kā cilvēks, kuram nav ne graša un kurš pēkšņi dabūjis veselu kaudzi naudas, un nezina, ko ar to iesākt, — vai tas nav pretīgi? Tu pavisam nesen par to pārliecinājies. Degvīna reibumu pastiprināja brīvības sajūtas radītais reibums, visa mana miesa pārklājās ar vēlmju pumpām, un es kļuvu līdzīgs vecam, ar puniem klātam kokam. Turklāt vēl iegūto brīvību, par kuru biju samaksājis ar vecumu, stāvokli, darbu, varēja salīdzināt ar manu agrāko brīvību — kā su­līgu jēlu gaļu ar sauso vārdu «gaļa». Tikai skatīties un klusēt — man tas neko nedos. Mana maska neapmierinā­jās — tā plati atvēra ceļu kā jūras velna muti un sāka plēsonīgi gaidīt medījumu.

Diemžēl es nezināju, kāda medījuma dēļ būtu vērts tē­rēt brīvību. Varbūt pārāk ilgi mani bija radinājuši un bei­dzot pieradinājuši taupīt brīvību. Manas vēlēšanās bija sī­kas, bet tik un tā mana miesa bija klāta ar tām gluži kā ar trumiem, un man, lai arī cik tas būtu smieklīgi, ar lo­ģisku aprēķinu palīdzību vajadzēja nodarboties ar savu vēlmju kalkulāciju.

Es nevarēju lepoties ar kādām sevišķi neparastām vēl­mēm. Katrā ziņā alibi bija garantēts, un man bija abso­lūti vienaldzīgi, cik bezkaunīgas un netikumīgas tās arī būtu. Drīzāk tā: par cik es biju izbaudījis atbrīvošanos no īstās sejas, bija pat vēlams rīkoties pretēji veselam saprā­tam, pārkāpt likumu. Un tad kā pēc pasūtījuma manā rī­cībā parādījās — iespējams, ka par stimulu noderēja gaisa pistole, — tikai bandītu lietoti līdzekļi: šantāža, izspie­šana, laupīšana. Protams, ja es kaut vai tās varētu sek­mīgi realizēt, man tā būtu liela uzvara. Ja tiktu atsegta to istā būtība, to dīvainais savienojums, bez šaubām, tā būtu pirmklasīga avīžu sensācija. To, kas nopietni vēlas pamē­ģināt, netaisos aizturēt ar varu. Domāju, būtu derīgi paskaidrot cilvēkiem bez maskam vai, labāk sakot, ar pseidomaskām cilvēku abstrakto attiecību īsto būtību — katrā ziņā es kaut vai atmaksātu par saviem tārpiem.

Es ir nedomāju liekuļot, taču man nez kāpēc prāts ne­nesas uz šāda veida netikumiem. Iemesls ir ārkārtīgi vien­kāršs. Pirmkārt, man nebija sevišķas nepieciešamības pār­vērsties par īstu masku — apsaitētā seja mani pilnīgi ap­mierināja. Otrs iemesls: tā pati izspiešana, tā pati šantāža bija ne tik daudz mērķis, cik naudas iegūšanas līdzeklis, lai kompensētu brīvību. Turklāt astoņdesmit tūkstoši jenu, kas bija atlikušas no komandējuma, patīkami sasildīja ka­batu. Šovakaram un rītdienai pietiks. Tas nav daudz, bet par to, kā iegūt naudu, padomāšu, kad man to ievaja- dzēsies.

Bet kas tad galu galā ir mērķis tīrā veidā bez līdzekļu piejaukuma? Interesanti, ka gandrīz visas nelikumīgās dar­bības, kādas vien es varēju atcerēties, bija saistītas ar ne­likumīgu īpašuma tiesību nodošanu citam, tas ir, ar naudu. Minēšu piemēru — azarta spēles, kuras dēvē par samērā tīru kaislību koncentrāciju … Ja pajautās psihologam — viņš to nosauks par atbrīvošanās alkām, alkām aizstāt hronisku sasprindzinājumu ar acumirklīgu tā izlādēša- nos … Ja tas tiešām tā ir, tad pilnīgi vienalga, vai to no­sauc par brīvības zaudēšanu vai atbrīvošanos… Bet, ja ņem šo acumirklīgo sasprindzinājumu un izslēdz no tā naudas pieplūdumu un atplūdumu, — vai tas nekļūs plie­kans? Pats fakts, ka viena azarta spēle rada priekšnoteiku­mus citai un to ķēde, ja tas būtu iespējams, stieptos līdz bezgalībai, un galu galā azarta spēle pārvēršas paradumā, pierāda, kas īstenībā ir amplitūda starp mērķi un līdzekli. Tādi tipiski noziegumi kā krāpšana, zagšana, laupīšana, viltošana nav iedomājami, ja tajos neslēpjas līdzeklis. Pat cilvēki, kas no pirmā acu uzmetiena liekas ignorējam liku­mus un rīkojamies pēc paša vēlēšanās, īstenībā dzīvo ne­brīvā pasaulē, kurā negaidot iekļūst trūkumi. Vai mērķis tīrā veidā nav iluzorisks?

Man bija arī vēlēšanās, kuras diktēja citas tieksmes. Piemēram, piedraudot institūta sardzei, aiznest no seifiem materiālus, kas mani interesē, vai arī, uzlaužot aizslēgtās administratīvās nodaļas durvis, nozagt izdarīto eksperi­mentu tabulas un finansu revīziju dokumentus — praktis­kas vēlēšanās, tik raksturīgas man. Tās, protams, bija smieklīgas fantāzijas, drīzāk piemērotas bērnu daudzsēriju televīzijas filmai un absolūti veltīgas, ja iedomājas tādu stimulu kā neapmierinātību ar kompāniju, kura piešķīrusi institūtam tikai nominālu neatkarību. Bet vienalga, tās palika līdzeklis, turklāt diez vai tās spēja īstenot to uzde­vumu, kuru vajadzēja veikt maskai manā labā. Ja es iz­darīšu visu, lai maskai pilnībā piederētu tas, kas pieejams tikai viņai, un pielāgošos šai dzīvei…

Piezīmes uz malām. Protams, ja neradīsies īpaši šķēršļi, skaidrs ir tas, ka man mūžīgi būs jā­dzīvo divkosīga dzīve ar masku un savu īsto seju. Varbūt tādēļ būtu vērts vēlreiz padomāt…