Svešā seja

Starp daudzajiem noziegumiem ir tikai viens piemērs, kas ļauj atklāt ārkārtīgas iespējas. Tā ir dedzināšana. Da­biski, ka dedzināšanā arī ir elementi, kuros saskatāms acīm redzams brīvības uzkrāšanas līdzeklis: apdrošināša­nas prēmijas saņemšana, pierādījumu iznīcināšana pēc zā­dzības, ugunsdzēsēja godkārīgie nolūki. Bet vai gandrīz visas pārējās dedzināšanas, kas nav notikušas tādas apzi­nātas ļaunprātības dēļ, galu galā nav izraisījusi tieksme atgūt iesaldēto vai atņemto brīvību? Bet ir dedzināšanas, kurām tīrā veidā nav nekādas vērtības un kuras kalpo tikai vienu vienīgu untumu apmierināšanai… Kad trakojošās liesmas laiza sienas, apvijas apkārt stabiem, izlaužas cauri griestiem un pēkšņi uzšaujas padebešos, un, nicīgi vēroda­mas, kā cilvēku bars šaudās šurp un turp, pārvērš pelnos gabalu vēstures, kas neapšaubāmi nupat eksistējusi; de­dzināšanas bez jebkādiem piejaukumiem, kad šie traģiskie postījumi ir barība, kas apmierina garīgo izsalkumu … Acīm redzot, līdzīgi gadījumi arī var eksistēt. Protams, es nedomāju, ka tā ir normāla vēlēšanās. Tautā šādus cil­vēkus dēvē par dedzinātājiem — dedzināšanas dēmoniem,— tātad saprot, ka viņu rīcība iziet ārpus vispārpieņemtajiem ietvariem. Bet, tā kā maska bija maska un nekādi nebija saistīta ar vispārpieņemtām normām, tad, ja tika garan­tēta brīvības zaudēšana, jautājums par normālumu vai ne- normālumu nebija izvirzīts.

…Tomēr man pašam nebija nekādas vajadzības no­darboties ar dedzināšanu, — tad kālab man tas viss? Kad es klaiņāju pa klusām šķērsielām, gandrīz vai skardams ar plecu vilinošas izkārtnes, tad mēģināju iztēloties ainas, it kā no šīs nojumes apakšas vai no šīs spraugas sienā pēkšņi izlaužas liesma, bet tas it nemaz nesatrauca mani. Šķiet, ka es ne sevišķi izbijos. Ja tu kaut reizi būtu pamē­ģinājusi uzlikt masku — tūlīt visu saprastu. Tieksme ap­spiest rīcību, kas nav cilvēka cienīga, lai arī cik tas būtu dīvaini, izliekas nenozīmīga, uz to nevar paļauties. Tā bai­līgs bērns, aizsedzis ar plaukstām seju, mierīgi skatās pa pirkstu starpām filmu par briesmoņiem. Jo vairāk izkrāso- ijusies sieviete, jo vieglāk viņu pavedināt. Runa ir ne vien par seksuālo kārdinājumu, statistika to pilnīgi precīzi ap­liecina arī no profesionālo veikalu zagļu viedokļa. Ak, kār­tība, ak, paražas, ak, likums! — kāda brēka par to, bet galu galā tas taču ir smilšu cietoksnis, kas katru mirkli var sabrukt un ko satur plāna ādas kārta — īstā seja.

…Tā tas arī bija — es neizbijos. Tagad nav vairs vērts atsacīties no negodīguma —kam gan tas vajadzīgs? Pati maska taču ir mana negodīguma auglis. Nekas ne­var tik ļoti ignorēt norunu starp cilvēkiem kā uzlikta maska, kura nav piespiesta apzināties, ka viņa ir maska, kaut arī likums to neaizliedz. Es varu iedomāties dedzinā­tāja psiholoģiju, kaut arī pats neesmu dedzinātājs. Tomēr es mazliet nobažījos, ka ar tādām pūlēm atklātais vienī­gais mērķis tīrā veidā neizrādījās diemžēl tas, ko es biju pasūtījis. Neko nevar darīt — cita piemērota plāna taču man nebija, tas ir skaidrs. Katrā ziņā labāk tāds plāns nekā nekāds. Tomēr es nedomāju, ka visas šīs vēlmes, kas apklāja mani gluži kā trumi, var klasificēt kā līdzekli. Lai arī cik reižu es atkārtotu, ka esmu jau pārāk pieradinats taupīt brīvību un tas ir iemesls, viss bija ļoti skumīgi. Tā vai citādi, dedzināšanu es atstāju nākotnei…

Pag, es uzrakstīju to tin pamanīju, ka esmu izlaidis ļoti svarīgu momentu, nezinu, tīšām vai nejauši. Ja jau es runāju par nelikumīgu rīcību, tad, protams, man vaja­dzēja jau pašā sākumā pieminēt vēl vienu dēmonu — to pašu bandītu, lielceļa dēmonu. Ja dedzinātājam atļauj pie­vienoties tiem, kuriem ir mērķis tīrā veidā, tad, manuprāt, nebūs nekas slikts, ja pieskaitīs šai kompānijai arī ban­dītu. Nevar būt nekas slikts. Tam, ko viņš dara, nav tāda ārēja efekta kā dedzinātāja rīcībai, bet pietiek ieskatīties dziļāk — nevar būt briesmīgāka postījuma par slepka­vību … Vienalga, vai es varēju aizmirst tik spilgtu pie­mēru? Varbūt tieši tāpēc es to aizmirsu, ka piemērs bija tik spilgts. Jeb varbūt tāpēc, ka neesmu noskaņots uz de­

dzināšanu un no paša sākuma atteicos, izmetu no prāta rī­cību, kas prasa daudz postošākus dzenuļus, — man neek­sistēja pat šāds jautājums.

Ekstraverss agresīvs tips… Mana maska, kas uzskata sevi par mednieku, izdzirdusi «postoši dzenuļi», pasliecās uz priekšu. Man derdzas par to stāstīt, bet bija tieši tā — neko nevar darīt. Varbūt es atkārtojos, bet ne jau gļēvuma dēļ. Es noliedzu gļēvumu nevis tāpēc, ka uzskatu gļēvuma noliegšanu par obligātu. Patiesību sakot, man nepatīk pat šo izteicienu «dedzināšanas dēmons», «lielceļa dēmons» lietošana tikai tādēļ, ka tajos ietilpst vārds «dēmons». Tūk- stošvoltu elektriskajai strāvai, kas tajā laikā kūdīja masku, bija pavisam citāds raksturs nekā postošajam instin­ktam … Tas atgādināja kaut ko valkanu un lipīgu, nekādi nevaru atrast piemērotu apzīmējumu, bet vispār tas ir tieši pretējs postīšanai.