Svešā seja

Problēmas radīsies vēlāk. Maska būs tik plaši izplatīta, ka visiem tās būs atliku likām, beigsies periods, kad tā bija kaut kas interesants un neparasts, — maska kļūs pa­rasta parādība, un, kad nozieguma un netikuma smalkais aromāts, kas šķiet pikanta piedeva, lai vēl asāk izjustu atbrīvošanos no nemierīgajām cilvēku attiecībām, pārvēr­tīsies apdullinošajā pārskābušu sojas pupu smakā, iestā­sies periods, kad visus no jauna pārņems satraukums… Un tad kļūs skaidrs, ka šīs draiskulības ar pārģērbšanos, kurām visi tik jautri nodevās, nepavisam nav draiskulības, bet kaut kas līdzīgs noziegumam, ar ko var nodarīt ļau­numu sev pašam … Parādīsies, piemēram, masku izgata­votāji bez patenta, kuri specializēsies svešu seju atdarinā­šanā, un izcelsies diezgan komiski incidenti: parlamenta loceklis izdarīs blēdības ar parāda saistībām, pazīstams mākslinieks tiks apvainots kā nelabojams laulību afērists, pilsētas mēru arestēs automašīnas zādzības dēļ, sociālistu partijas līderis uzstāsies ar fašistisku runu, bankas direk­toru sauks pie atbildības par bankas izlaupīšanu. Un cil­vēki, kas smiedamies noskatīsies uz visu to kā uz jautru cirka izrādi, pēkšņi apķersies, šausmās ieraudzīs, ka viņu acu priekšā citi cilvēki, kurus nevar atšķirt no viņiem pa­šiem, gramstās pa svešām kabatām, zog veikalos… Ar to visu būs jāsaduras. Un tad var gadīties, ka ar lielām pū­lēm iegūtais alibi, kam būtu jānostājas pret vainas pierā­dījumu, tiks pat izslēgts kā nevainības pierādījums, gluži otrādi, to sāks izjust kā nastu. Patiku apkrāpt citus apslā­pēs bailes būt piekrāptam. Kad skolotāji redzēs, ka izglī­tošana zaudējusi jēgu, — gluži dabiski, jo nebūs vairs personības, ko nepieciešams izveidot, — skolu apmeklē­šana krasi samazināsies, bet, ja sāksies masu klaidonība, izrādīsies, ka lielākais vairums klaidoņu ir šo bērnu vecāki, un tad parādīsies vēlēšanās ar siekalām atšķaidīt nožēlas rūgtumu, uzliesmos nemieri un panika, un visi nolādēs masku. Tūlīt redakcijas rakstu autori, kas lokās kā vēja rādītāji uz visām pusēm, droši vien ieteiks izveidot masku reģistrācijas sistēmu, bet diemžēl masku un reģistrācijas sistēmu absolūti nav iespējams savienot, tāpat kā, piemē­ram, bezjēdzīgs ir cietums, kam nav slēdzamo. Reģistrēta maska vairs nevar būt maska. Sabiedriskā doma radikāli mainīsies, cilvēki izmetīs maskas un pieprasīs valdībai, lai atceļ maskas. Šī kustība pieņems vēsturē reti novērojamu tautas un policijas savienības formu, un ātri vien radīsies likumi par masku aizliegšanu.

Bet valdība, kā vienmēr, baidīsies no galējībām. Sā­kumā, kaut arī būs paziņots par kontroli, maskas valkā­šanu labākajā gadījumā uzskatīs par sīku noziegumu. Šāda nenoteiktība paskubinās dažu cilvēku ziņkāri un izraisīs pagrīdes fabriku un melnā tirgus uzplaukumu — iestāsies haosa laiki, kas atgādinās sausā likuma periodu Amerikā. Un tad, kaut arī jau pārāk vēlu, kļūs neizbēgama likuma revidēšana. Masku lietošanu reglamentēs tikpat stingri no­teikumi kā narkotiskās vielas: attiecīgie varas orgāni izdos atļaujas tikai tādā gadījumā, ja konstatēs skaidri saredza­mas sejas traumas vai ja ārsti parakstīs masku nopietnu nervu darbības traucējumu ārstēšanai. Bet arī pēc tam nebeigsies dokumentu viltošana un masku ražotāju korup­cija, un ļoti drīz likumā ietilpstošie iebildumi tiks atcelti, izraudzīs pat īpašus masku inspektorus, un maskas pār­vērtīsies par radikālas kontroles objektu. Un tik un tā ne­cik nemazināsies noziegumi ar masku palīdzību, un tie ne vien paliks sociāliem jautājumiem veltīto laikraksta sleju sensacionāls izpušķojums, bet nonāks pat tiktāl, ka parā­dīsies labējās organizācijas, kuru locekļi kā formu uzliks pilnīgi vienādas maskas un izraisīs skandālus, uzbrūkot valdības locekļiem. Tiesas būs spiestas atzīt, ka masku lie­tošana, pat to glabāšana pielīdzināma iepriekš nodomātai slepkavībai, un sabiedriskā doma nesvārstīdamās atbalstīs tās.