Svešā seja

Postskripts. Kaut arī dzērāja fantāzijas, taču ļoti interesantas fantāzijas. Pieņemsim, ka šāda organi­zācija sastāv no simt locekļiem. Tātad katram no vi­ņiem būs viens procents aizdomu un deviņdesmit deviņi procenti alibi, un rezultātā obligāta attaisno­šana: lai gan akts noticis, nav neviena, kas to izda­rījis. Kāpēc no pirmā acu uzmetiena tik intelektuāls noziegums šķiet necilvēcīgi cietsirdīgs? Domāju, ka tāpēc, ka šis noziegums ir absolūti anonīms. Absolūts anonīmums nozīmē, ka paša vārds tiek ziedots abso­lūtai grupai. Vai tik tas nav nekas vairāk kā intelek­tuāla mahinācija pašaizsardzības nolūkā — instink­tīva tendence, kas rodas indivīdam, kurš sadūries aci pret aci ar nāvi? Gluži tāpat kā ienaidnieka uzbru­kuma laikā visdažādākās grupas — nacionālās, valsts, arodbiedrību, šķiru, rasu, reliģiozās — vis­pirms cenšas uzcelt altāri, ko dēvē par uzticību. Indi­vīds vienmēr ir upuris divcīņā ar nāvi, bet absolūtai grupai nāve ir tikai atribūts. Absolūtai grupai pašai par sevi ir agresīvs raksturs. To viegli saprast, ja par absolūtas organizācijas piemēru nosauc armiju, bet par absolūta anonīmuma piemēru — kareivi. Bet, ja iā, tad manās fantāzijās bija zināma pretruna. Kāpēc vēlas, lai tiesa, kas nevar izskatīt militārās formas lietu un pielīdzināt to iepriekš nodomātai slepkavī­bai, — lai tā ieņem tik bargu pozīciju attiecībā pret labējām grupām, kuras locekļi nēsā vienādas mas­kas? Vai valsts uzskata masku par ļaunumu, kas runā pretī kārtībai? Nepavisam ne, lai tas būtu cik paradoksāli būdams, — pati valsts ir kāda milzīga maska, un tā pretojas, lai tās iekšienē pastāvētu liels vairums atsevišķu masku. Tātad visnekaitīgākā būtne pasaulē ir anarhists… Lūk, kāpēc, ja izlaužas cauri ziņkārības labirintam, kļūst skaidrs, ka jau pati mas­kas eksistēšana ir postoša. Un, tā kā maskas lieto­šana tiek pielīdzināta slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, turpat var droši pievienot dedzināšanu un bandītismu, kas it nemaz nav sliktāki par to. Nav ne­kāds brīnums, ka maska, kura būtībā simbolizēja pos­tīšanu un lēni vilkās starp drupās sagrautajām cil­vēku attiecībām, kuras bija izpostījusi ar savu eksis­tenci, — maska nekāroja šādus postījumus. Lai arī cik vēlmju punu uzmestos, pietiek ar maskas eksis­tenci, lai tos izpostītu.

Maskai, no kuras dzimšanas nav pagājušas ne četrdes­mit stundas, ir bērnišķīgi egoistiskas vēlēšanās… Tādas vēlēšanās kā izsalkušam bēglim, kas nule izlauzies no cie­tuma brīvībā cauri tārpu mudžeklim… Kāda gan brīvība var būt šim negausīgajam caurbiru maisam ar svaigām roku dzelžu pēdām?…

Nē, godīgi sakot, nevar apgalvot, ka atbildes vispār nebūtu. Vēlēšanās — tas nav tas, ko saprot ar spriedumu palīdzību, tās jāizjūt. Mēģināšu paskaidrot. Tas pats kon­vulsīvais dzenulis — vēlēšanās k|ūt rasu aizspriedumu upurim. Es skaidri to aptvēru tajā mirklī, kad izgāju uz ielas. Kāda gan nepieciešamība man bija līdz šim brīdim laipot, gluži kā attaisnojoties? Varbūt laipodams ce­rēju glābties no kauna? Nē, acīm redzot, es patiešām krāvu vienu attaisnojumu uz otra, nevis tāpēc, ka es izjutu kaunu, — to var droši apgalvot. Es izjutu vienu vienīgu vēlēšanos, uz kuras pamata, vai es to gribēju vai ne, man par katru cenu bija jāveido mūsu attiecības.

Attiecības ar tevi es iedomājos tādas, kādas tās tēlojās visnekaunīgākajās maskas fantāzijās. Lai arī ko es gribētu sajust, vēlēties, izbaudīt — viss bija saistīts ar šiem sap­ņiem, un greizsirdības inde, kas tik tikko bija mitējusies rnani saindēt, pieņēmusies spēkā, no jauna plūda pa ma­nām dzīslām pretī asins straumei. Nav nekāds brīnums, ka tas radīja asociācijas ar rītdienas plānu. Pat maska neva­rēja nejusties nebrīvi, neērti. Lai tas būtu kā būdams, mas­kas brīvība, kaut arī tā bija ietverta galvenokārt abstraktās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bija tikpat kā putns ar no­rautiem spārniem. Maska, ko gandrīz jau izmeta laukā un kas atradās pamiera stāvoklī, bija spējīga tikai neskaidri murmināt.

Tad maska sāka mani mierināt — ja es nemitīgi nervo­zēšu, tad ne vien maska, bet ari es pats pārvērtīšos līdzeklī. Lai arī man seja ir maska, taču ķermenis joprojām ir mans paša. Var aizvērt acis un iedomāties, ka visā pasaulē pa­zudusi gaisma. Acumirklī maska un es pārvēršamies vienā veselā, un nekur nav tā, pret kuru man jāizjūt greizsirdība. Ja tev pieskaros es pats, tad tas, kam pieskaries tu, arī esmu es pats; atmet jebkuru svārstīšanos …