Svešā seja

Viltus tumsa, kas aizšķērsoja ceļu viltus gaismai… Viltus augs, ko sedz viltus smaids… Nenoteikts stāvoklis, gluži kā sapnī, — nav iespējams darīt ne ļaunu, ne labu .. . Va­jadzīgā proporcijā sajaukts viltus labums un viltus ļau­nums… Es apsēdos, poras visā miesā sāka atvērties, pa­sūtīju viskiju ar ūdeni un tūlīt sāku glāstīt pirkstu man blakus sēdošai meitenei tumšzilā kleitā. Nē, tas nebiju es, tā bija maska. Kaut arī meitenes pirksts bija sviedrains, tas tik un tā šķita sauss, itin kā apbērts ar stērķeli. Mei­tene, protams, atļāva koķetēt ar sevi. Sacīt, ka viņa nedus­mojās, — arī ir meli. Ja es kaut ko darīju — tas bija tas pats, ka es nekā nedarīju. Nedarīju neko — tas bija tas pats, ka es darīju visu.

Ja meloju es, meloja ari meitene. Ļoti drīz viņa, kā man šķita, sāka domāt par ko citu, bet es, protams, izlikos, ka nekā nemanu. Atriebjoties par tārpiem, par tevi, bei­dzot, par savu īsto seju — varbūt padarīt šo meiteni par savu uz vienu nakti? Nē, neuztraucies — šeit viss varēja notikt, taču nekas nenotika. Meloju es, meloja meitene, bet pēc tam, es nezinu, kādēļ, meitene pēkšņi mani apmulsi­nāja, sacīdama, ka es droši vien esot mākslinieks.

—   Kādēļ? Ar ko es līdzinos māksliniekam?

—   Vai tad māksliniekiem nepatīk izlikties, ka viņi ne­pavisam nav līdzīgi māksliniekiem?

—   Tas ir pareizi… Nu, bet grims uz sejas — kālab tas domāts? Lai parādītu kaut ko vai, gluži otrādi, noslēptu?

—   Gan viens, gan otrs… — Ar nagu galiem meitene skrāpēja oli, ko turēja rokā. — Bet šādā rīcībā nav atklā­tības, vai ne?

—   Atklātības? … — Iekšā man kaut kas pārtrūka, it kā pēkšņi būtu atklājies trika noslēpums. — A-ā, tie ir mēsli!

Meitene šķebīgi sarauca savu īso deguntiņu.

—   Riebīgi! Viss ir skaidrs, bet kāpēc tik rupji…

Pareizi! Jebkura īsta manta šeit bija spīdošs atdarinā­jums, jebkurš atdarinājums šeit tika vērtēts kā īsta manta. Tā bija it kā norunāta vieta, kur izklaidējas, zīmējot uz aizliegtām sētām caurumus, jūtot, ka iekāre taisās tevi sagrābt… Ja es vēl kaut mazliet apreibšu, tad jau apziņa vien, ka man ir maska, kļūs bīstama. Meitenes gurns zem manas plaukstas, — gluži kā pārsātinājies, — šķiet, sāka žāvāties — īstais laiks paklusām pazust no šejienes. Galu galā nekas nebija noticis, bet vienalga. Es pieskāros ar roku pie aizliegtās sētas un pārliecinājos par tās iztu­rību — arī ieguvums. Gribi vai negribi, rīt man drosmīgi jāuzbrūk tavai sētai'…

Visam, kas notika pēc tam, man trūkst perspektīvas, it kā es skatītos uz šiem notikumiem ar tālskati. Bet es, atce­ros, nekļuvu tik muļķīgs, lai, padodamies reibumam, no­rautu savu masku, un taksometra šoferim nosaucu nevis savu īsto adresi, bet slēptuvi. Lai cik cieši saskartos mana seja un maska, lai cik izturīgu lipīgu ziedi es arī lietotu, iznīcināt bezdibeni starp abām, acīm redzot, nav vis tik vienkārši. Visu nakti, brīžiem pamozdamies, es redzēju sapņus. Sājos sapņos "tu it kā man kaut ko lūdzi. Šķiet, brīdināji mani no fiziskas tuvības, bet varbūt es iztēlojos to vēlāk. Reiz es redzēju sapnī cietumu.

Nākamajā rītā — šausmīgas paģiras, tas jau bija gai­dāms. Visa seja bija uztūkuši un neciešami sāpēja. Droši vien, atgriezies mājās, nebiju izdarījis ar seju visu nepie­ciešamo, un lipīgās ziedes dēļ tā bija pārklājusies ar izsi­tumiem. Pēc tam kad biju nomazgājies un atbrīvojis kuņģi, kļuva mazliet vieglāk. Bet pulkstenis vēl nebija ne desmit. Iziet no mājas vislabāk pēc trijiem, un es nolēmu pagulēt.

Cik nepanesamas ir pēdējās gaidīšanas stundas pirms šī ilgotā brīža, es nebaidos sacīt, pirms acumirkļa, kura dēļ uz kārts liktas vesela gada pūles. Nesaudzīgi mēta- dams augumu pa gultu, meklējot vēsāku vietu, es nekādi nevarēju aizmigt. Vajadzēja arī piedzerties kā pēdējam idiotam. Kur es galu galā atradu patiku, kāpēc pēkšņi sāku delverēties? … Liekas, man kaut kas jāatceras… Uzlicis masku, iedomājies, ka esmu kļuvis caurspīdīgs, es klaiņāju pa ielām … Sēta … Aizliegums … Patiešām, es sāku pār­vērsties par izvirtuli… Un tas ir tas pats cilvēks, kurš, neskaitot lielmolekulārās ķīmijas institūta laboratorijas vadīšanu, bija absolūti nenozīmīgs, pliekans, noteikti mier­mīlīgs. .. Jā, lai pieveiktu sētu, man nebija citas izejas kā pārvērsties par izvirtuli…

Cenzdamies atjaunot atmiņā pagājušās nakts iespaidus, es visiem spēkiem centos atbrīvoties no reibuma paliekām, kas perinājās kaut kur dziļi galvaskausā. Tomēr erotiskas sajūtas, kas pagājušā naktī bija tik skaidras, neparko ne­atgriezās. Varbūt tāpēc, ka man nav maskas? Protams, ka tāpēc. Pietiek uzlikt masku, un manī atdzīvojas likuma pārkāpējs. Jebkurā — vismiermīlīgākajā cilvēkā laikam vienmēr paslēpts noziedznieks, kas spējīgs reaģēt uz masku.