Svešā seja

Kad vīrietis izkāpa no ūdens — ar ķiršu ziediem ap­bērtas budistu dievības attēls sāka locīties, liedams brūn­ganus sviedrus, un es, iedomādamies sevi par nozieguma līdzdalībnieku, sajutu, ka viņa atraisītā poza mani atspir­dzina. Pareizi, radniecības saites starp masku un tetovē­jumu neizpaužas ārējā līdzībā, — galvenais, kur dzīvo pats cilvēks, kādā pusē robežai, kas novilkta pār īsto seju. Tā kā ir cilvēki, kas var dzīvot, paciezdami tetovējumu, tad pilnīgi iespējams paciest arī masku.

Tomēr pie pirts izejas tetovētais vīrietis sāka ļoti muļ­ķīgi man piesieties. Kad krekls ar garām piedurknēm sedza tetovējumu, viņš izlikās jaunāks, augumā mazāks un ne tik iespaidīgs, bet tik un tā nesa uz sava ķermeņa brīdinā­jumu un vareni mācēja iebiedēt.

Aizsmakušā balsī vīrietis apsūdzēja mani, ka es esot nepieklājīgi skatījies uz viņu, un pieprasīja, lai atvai­nojos. Spriežot^pēc viņa vārdiem, tas viņu bija ļoti aiz­skāris. Labāk būtu bijis, ja es atvainotos, kā viņš piepra­sīja, bet nelaime nenāk viena — tādēļ, ka ilgi biju atradies karstā ūdenī, man zem maskas virda, vārījās gluži kā zupa, nupat, nupat sāks reibt galva.

Sevišķi neprātodams par savu vārdu nozīmi, es jautāju:

— Vai tad tetovējums tāpēc arī nepastāv, lai to parā­dītu?

Es nepaguvu izrunāt līdz galam, kad vīrieša roka uzli­doja augšup. Bet mans maskas aizsargāšanas instinkts ātruma ziņā neatpalika no viņa. Tas, ka pirmais uzbru­kums nedeva nekādus panākumus, vēl vairāk sakaitināja vīrieti. Viņš negaidot saķēra mani un sāka rupji purināt, cenzdamies notrāpīt īsto brīdi, lai iesistu man pa seju. Beidzot viņš piespieda mani pie dēļu sienas, un, vai nu viņa roka, vai manējā (nezinu īsti, mūsu rokas bija savi­jušās), vispār kāda roka pārslīdēja no apakšas uz augšu pār manu zodu, un tajā pašā mirklī maska bija norauta.

Es biju satriekts, it kā cilvēku acu priekšā man pēkšņi būtu novilkuši bikses. Ienaidnieka satricinājums it nemaz nebija mazāks. Dobjā, biklā balsī, kas nemaz nesaderējās ar viņa ārieni, viņš kaut ko neskaidru nomurmināja un sašutis ātri aizgāja, it kā viņš būtu cietušais. Gluži pami­ris es noslauclju sviedrus un no jauna uzliku masku. Droši vien bija sapulcējušies dikdieņi, bet man trūka vīrišķības atskatīties. Ja tas notiktu uz skatuves, par mums krietni nosmietos. Tagad, kad došos pastaigā, neparko neatstāšu gaisa pistoli mājās.

Postskripts. Interesanti, kā mana traģikomēdija izskatījās tetovētajam cilvēkam un dīkdieņiem — šīs scēnas lieciniekiem? Lai arī kā viņi smējās, ar smiek­liem vien tas nevarēja beigties. Droši vien šis gadī­jums uz visu mūžu saglabāsies viņu atmiņā. Jā, bet kādā veidā? Iestrēgs sirdī kā šāviņa šķemba? Vai iecirtīsies acīs un sakropļos apkārtējo cilvēku iz­skatu? … Katrā ziņā var droši teikt, ka turpmāk viņi vairs nebolīs acis uz citu cilvēku sejām. Citi cilvēki viņiem kļūs caurspīdīgi kā rēgi, bet visa pasaule būs plankumaina kā ar bāli sarkanu krāsli uz stikla uzzī­mēta glezniņa. Pati pasaule sāks likties neiedomā­jama kā maska, cilvēkus pārņems neizsakāmas vien­tulības jūtas. Taču man nav jāizjūt atbildība šo cilvēku priekšā. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija drīzāk patiesība. Redzama tikai maska, pati patiesība nav re­dzama. Un, lūk, šo, daudz dziļāko patiesību, viņi va­rēja ieraudzīt. Lai cik nožēlojama liktos patiesība svešam skatienam, tā vienmēr slēpj sevī atalgojumu.

Reiz, pirms kādiem divdesmit gadiem, es ierau­dzīju bērna līķi. Tas gulēja uz muguras biezā zālē aiz skolas. Es tam nejauši uzdūros, kad meklēju beisbola bumbu. Līķis bija uzpūsts kā balons un viscaur klāts sarkaniem plankumiem. Man šķita, ka mute viņam kustas, bet, kad es paskatījos vērīgāk, tad ieraudzīju, ka tur ņudz neskaitāmi tārpi, kas jau bija iznīcinājuši lūpas. Mani sastindzināja bailes, un pēc tam vairā­kas dienas nevarēju ņemt ne kumosu mutē. Toreiz tas radīja manī mokoši baismīgu iespaidu, bet ar ga­diem — laikam līķis pieauga reizē ar mani — sagla­bājās tikai klusu skumju apdvestais vieglais sārtums uz vaskam līdzīgās gludās ādas. Bet tagad es vairs necentos izvairīties no atmiņām par līķi. Pilnīgi pre­tēji — pat iemīļoju tās. Katru reizi, kad atceros šo

līķi, man rodas sajūta, ka mēs esam draugi. Tas man atgādina, ka bez plastikas eksistē vēl pasaule, kurai var pieskarties ar roku. Tas vienmēr paliks kopā ar mani kā citas pasaules simbols.

Nē, šī attaisnošanās nav domāta tikai pilnīgi sve­šiem cilvēkiem vien. Tagad viss mans satraukums skars arī tevi. Es vēlos, lai tu ticētu maniem vārdiem, pat ja tev liksies, ka tie atstāj pārāk dziļas rētas. Jā, tās arī nav rētaš, bet mazliet stiprākas, nekā gribē­tos, atmiņas par iespaidu, kas radās, kad tu palūko­jies man zem maskas. Esmu pārliecināts, pienāks laiks, un tu atcerēsies to ar maigumu — tāpat kā es līķi.