Svešā seja

Nē, viss ir labi. Ko tad es arī varu teikt, kad viss mans plāns bija saistīts tieši ar tādu notikumu gaitu. Ja tu, uz­minējusi manus nolūkus, būtu atteikusies, viss mans darbs būtu vējā. Protams, es varētu pamēģināt no jauna nāka­majā dienā, bet, ja pirmajā reizē izdevās nostādīt visu kā nejaušību, otrreiz nevārētu izvairīties no tīšuma iespaida, un tava piesardzība tikai pastiprināsies. Jā, viss ir labi. Pagājušajā naktī es līdz galam atskārtu, ka vēlēšanās ar maskas palīdzību atgriezt tevi un ar tavu palīdzību at­griezt visus citus cilvēkus — nav nieks, nav tukši vārdi, tā sagraus aizliegto seksa sētu, piesātinās mani ar ne­kaunību. Tā kā es centos tikt pāri aizliegtajai sētai un tu, šķiet, piekriti tam, patlaban nebija jāizrāda sevišķi liela rosība. Tava attaisnošanās, ka tu tam vienkārši nepiešķir nozīmi, nevienu nepārliecinātu. Ja gribi sagraut šķērsli, ne­liekot savam partnerim to sagraut, tad nav cita līdzekļa, izņemot varmācību. Bet es būtu pārsteigts, dzirdot, ka ar vienpusīgu izvirtību var atjaunot taciņu. Tāda savā ziņā vienreizēja rīcība neizbēgami piespiedīs masku bez pēdām pazust no šīs pasaules. Bez tam, ja es taisījos apmierinā­ties ar varmācību, pietika ar manu īsto seju, kas klāta ar tārpiem, un nebija vajadzības ņemt palīgā masku.

Protams, teorētiski mani spriedumi bija pareizi. Bet blakus tev, tavam dzīvajam augumam, kāpjot lejā pa kāp­nēm uz apakšzemes pāreju, kas bija bāztin piebāzta ar sve­šiem cilvēkiem, mani nomāca tavas eksistences satricinošā realitāte, aiz apmulsuma, neizsakāmām ciešanām mani pārņēma smagas domas. Man nebūs ko atbildēt, ja tu pār­metīsi man iztēles nabadzību, — bet vai tiešām tik reti sa­stopama iztēle, kas dibināta uz tausti? Es nedomāju par tevi kā par stikla lelli vai rakstu zīmi, bet es pirmo reizi sajutu tavas eksistences taustāmu realitāti, tuvojoties tev tik cieši klāt, ka varēju pieskarties ar roku. Tā mana ķermeņa puse, kas bija tev tuvāk, k]uva jutīga kā pēc saules apdeguma, — katra pora, gluži kā suns, kas izvārdzis kar­stuma, izkārusi mēli, smagi elsa. Pietika tikai iedomāties, ka tu, tik taustāma, esi ar mieru pieņemt pilnīgi svešu cil­vēku, un mani pārņēma neciešamas skumjas tāpēc, ka es atrodos apmānīta vīra stāvoklī un turklāt vēl bez jebkāda iemesla esmu izmests kā nederīgs. Jā, vakar manas nekau­nīgās fantāzijas, kurās es ignorēju tevi, bija daudz mēre­nākas. Pat varmācība šķiet labāka par to. Es no jauna sāku atcerēties kā pilnīgi svešu seju maskas vaibstus un sāku izjust svelošu niknumu, riebumu pret šo sejas tipu — mednieku ar bārdu, tumšām brillēm un pretenciozā ģērbā. Un tajā pašā laikā es sajutu, ka tu, kas enerģiski nenorai­dīji šo seju, esi pavisam citāda, un man kļuva vēl skumī­gāk, it kā uz dārgakmeņa es būtu ieraudzījis indi.

Maska izturējās savādāk. Manuprāt, tā spēja uzņemt un pārvērst barībā manas ciešanas; gluži kā purva augam tās vēlmju zari un lapas kļuva aizvien spēcīgākas un kup­lākas. Tas vien, ka tu mani neatraidīji, līdzinājās vārdiem «tu esi mana», un es iecirtu iztēles ilkņus tavā pakausī, kas pacēlās virs gaišbrūnas blūzes bez apkaklītes kā bur­ciņa ar augļu sulu. Man nebija par ko attaisnoties — man tu biji tu, bet maskai — tikai viena no sievietēm, kas iepa­tikusies … Jā, tik tālu bijām viens no otra es un maska — mūs šķīra dziļš bezdibenis. Mēs atšķīrāmies viens no otra, bet tā taču ir sejas virsējā kārtiņa dažu milimetru platumā, viss pārējais ir kopējs, un tāpēc tu laikam gan uzskatīsi, ka teiciens par bezdibeni ir tikai skaisti vārdi, bet man gribas, lai tu atcerētos, kā izveidota gramofona plate. Tik vienkārši; bet cik desmitus toņu tā var atkārtot! Tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēka sirds pukst vienlaikus divos pretējos toņos.

Zināms, kas tur ko brīnīties. Tu taču arī pati biji sa­šķelta. Es dzīvoju divkosīgu dzīvi, un tu arī sāki dzīvot divkosīgu dzīvi. Es pārvērtos svešā cilvēkā, uzliekot svešu masku, un tu arī kļuvi svešs cilvēks, uzliekot pati savu masku. Svešs cilvēks, kas uzlicis pats savu masku… Ne sevišķi patīkams vārdu savienojums. Es iepriekš biju cerē­jis sastapties otrreiz, un man vajadzēja sīki izstrādātu plānu, bet rezultātā nācās, šķiet, otrreiz šķirties. Droši vien es kaut kur biju nepiedodami pārrēķinājies.