Svešā seja

Ja es būtu varējis iedomāties, ka nonāks tiktāl, labāk būtu tūlīt griezties atpakaļ • • • Nē, vēl labāk, nepagriežoties atpakaļ, vienkārši pajautāt tev par piestātni un no pārē­jiem plāniem klusējot atvadīties, bet… Tad kādēļ gan es paklausīgi eju maskas pavadā?… Neesmu pārliecināts, vai mans paskaidrojums ir ko vērts: mana pieviltā mīles­tība bija nodota un kļuva par naidu, vēlēšanās atjaunot ta­ciņu neatrada atbalsi un pārvērtās atriebībā, un, tā kā es jau esmu nonācis līdz tam, iznāca tā, ka savā rīcībā es sāku sekot maskai, kaut arī nodomi mums bija pretēji, cenzdamies līdz galam pārliecināties par tavu neuzticību … Bet pagaidi mazliet — man liekas, ka arī šo piezīmju sā­kumā es bieži esmu lietojis vārdu «atriebība», un tomēr… Jā, lietoju… Toreiz galvenais iegansts maskas izgatavo­šanai bija tieksme, piekrāpjot tevi ar maskas palīdzību, at­riebties īstās sejas augstprātībai. Tad es sāku nostāties par citu cilvēku reabilitāciju, tava kārdinājuma jēga arī ieguva saprātīgumu, apcerīgumu, tad pievienojās kaut kas jutek­lisks, izšāvās kaislību izvirdums, kas pieņēma greizsirdī­bas formu, greizsirdība, uzdūrusies aizliegtai sētai, izrai­sīja mīlas konvulsijas, līdzīgas slāpēm, es kļuvu erotisks un galu galā atkal pārvērtos par atriebības gūstekni.

Pēdējā atriebības uzplūdumā bija kaut kas tāds, kas neapmierināja mani, radīja bažas. Kādu atriebību vaja­dzēja izvēlēties, kad konstatēta tava neuzticība? Vai man, kad būšu devis tev pierādījumus, jānoklausās tavi liecinā­jumi jeb arī jāpiespiež šķirties? Nekādā gadījumā — ja da­rīšu kaut ko tamlīdzīgu, tad pazaudēšu tevi. Ja mūsu attie­cības atļaus tikai slepus noskatīties tavu neuzticību caur izlauzumu aizliegtajā sētā, ko izcirti tu un maska, — lie­liski, esmu ar mieru tā noskatīties visu mūžu. Bet vai tiks īstenotā atriebība ar tādu nepārtrauktu kropļošanu? Pie­lāgojoties manai sašķeltībai, arī tu būsi spiesta ne­pārtraukti paciest to pašu sašķeltību. Ne mīlestība, ne naids… Ne maska, ne īsta seja … Acīm redzot, šajā bie­zajā, pelēkajā miglā esmu ieguvis pagaidu līdzsvaru.

Tomēr atšķirībā no manis, — es biju nolēmis mierīgi atsacīties no sava nolūka, — maska, kurai vajadzēja iztu­rēties lepni un neatkarīgi, turpretī sāka zaudēt pašsavaldī­šanos. Tavi vārdi, ko tu nejauši izmeti, kad vēlāk, pēc des­mit minūtēm, sēdēji restorānā pazemes pārejas galā un maisīji ar karotīti kafiju, laupīja maskai pašpārliecību, itin ka iedzina starp diviem spoguļiem un spieda runāt pašai ar sevi.

— Mans vīrs patlaban ir komandējumā, tāpēc …

Ko nozīmē «tāpēc»? Vairāk tu nekā nesacīji, maskai ari nebija vēlēšanās iztaujāt. Veselais saprāts pateica priekšā, ka tavus vārdus var saprast tā: tāpēc, atgriežoties mājās, man nebūs jāgatavo pusdienas, un nekas nenotiks, ja es paedīšu pilsētā, — tas ir, tu it kā attaisnojies, ka piekriti manam priekšlikumam, tā tos arī varēja uztvert. Bet tava toņa drūmajā vēsumā bija drīzāk noteiktība, it kā tu ap­stiprinātu sevi pašas acīs, un efekts bija gluži tāds pats, it ka tu iesistu knipi pa degunu maskai, kas iemīlējusies pati sevī… Par ko mēs runājām? … Jā, pareizi, maska kaut kur izlasītos vārdos cildināja tavu pirkstu formu, tad ap­vaicājās par rētiņu uz labās rokas īkšķa, ko tu biji dabū jusi, pogas gatavojot, un pēc tam, kad maska bija pārlie­cinājusies, ka tava roka tik un tā neizvairās no tās ska tiena, tā izvēlējās par sarunas tēmu cilvēku attiecības ka algebrisku vienādojumu, kurā neietilpst tādi noteikumi ka vārds, profesija, dzīves vieta, un tūlīt, cik atceros, sāka iz­dibināt tavu noskaņojumu. Maska, kura noteikti zināja, kam pieder vadošā loma tavā pavedināšanā, gatava ap­ieties ar tevi tā, kā tai ienāks prātā, sastinga izbrīnā kā bērns, ko sāncensis negaidot apgājis, nobīdījis malā.

Piezīme uz malām. Es atceros, ka toreiz šausmīgi uztraucos, baidīdamies, kaut tikai tu neat­klātu, ka aiz maskas slēpjos es.

Ja padomā dziļāk, tad būtībā nav nekādu pierādījumu, ka pavedināja maska un pavedinātā izrādījies tu. Viss bija izdarīts smalki — vai tu nepadevies kārdināšanai pēc pa­šas gribas neatkarīgi no maskas viltībām? Tā vai citādi, sākt visu no jauna nebija iespējams, un maskai, lai iedros- minātu sevi, neatlika nekas cits kā pārvērsties par vēl uz­stājīgāku pavedinātāju.