Svešā seja

Lai arī kā maska centās izturēties kā pavedējs, tas ne­bija vajadzīgs — tu jau biji pavedināta sieviete. Ja sa­ņemsi savā varā ar vienu roku, tad tikpat piekrāpta izrā­dīsies viena roka; bet, ja sagrābsi ar abām rokām, tad tiks nodotas abas rokas — tā mēdz teikt. Lūk, kāpēc visu laiku, kamēr mēs bijām restorānā, maska visiem spēkiem centās neatgriezties pie sarunas par tavu «vīru». Tas pats attiecās arī uz tārpiem: lai kā arī likās, ka šai tēmai var pieskar­ties mierīgi, lai cik loģiski būtu pierādīts, ka tas attiecas uz citu cilvēku, — vienalga, šausmīgi. Tomēr, kad tu ne­izrādīji nekādu vēlēšanos atgriezties pie šīs tēmas, es briesmīgi sadusmojos — vispār nelādzīga situācija. Patie­šām, tu neapšaubāmi ignorēji «viņu», tātad — mani. Pā­rāk nepatīkams nicinājums. Bet, no otras puses, nevar sa­cīt, ka es vēlējos, lai tu skartu šo tēmu, — vispār man bija diezgan grūts stāvoklis. Ja tu no jauna sāktu runāt par «viņu», to varētu izmantot, lai apvaldītu masku. Man kā pavedinātājam atlika tikai cerēt, ka tu joprojām būsi mana līdzzinātāja. Mani kaitināja tava dīvainā maniere smaidīt tikai ar apakšējo lūpu. Vēl vairāk satrauca tas, ka tu rau­dzījies man cauri kaut kur tālē. Es jutos vainīgs par to, ka tu atteicies no piedāvātā alus. Bet es arī negribēju, lai tu dzertu pārāk daudz. Vārdu sakot, jutos kā cilvēks,_ kuru iegremdē ledainā vannā, tūlīt aplej ar verdošu ūdeni. Kreisā acs, it* kā aplūkodama trofeju, maigi raudzījās uz taviem pirkstiem, kas drupināja maizi, — liegi, mīksti pirk­sti, it kā ūdenī samērcēta trusīša ādiņa, ja neievēro retinu, ko ieguvi, pogas darinot; labā acs, gluži kā pievilts vīrs — sievas laulības pārkāpšanas liecinieks, viebās aiz sāpēm. Mīlestības trīsstūris, kur viens izpilda divas lomas. Anti- Eiklida trīsstūris, kas rasējumā izskatītos kā taisna līnija: «es», «maska» — mans otrais «es» un «tu».

Kad mēs bijām paēduši, laiks kā želeja tūlīt mums ap­kārt sāka sastingt. Varbūt griestu smaguma dēļ? Nepro­porcionāli masīvais betona stabs stāvēja zāles centrā un uzvedināja uz domām, ka tas, ko stabs tur, ir nesamērīgi smags. Turklāt šim apakšzemes restorānam nebija logu. Nekas neapliecināja saules laika divdesmit četru stundu vienības eksistenci. Bija tikai mākslīga gaisma, kurai trūka periodiskuma. Un tūlīt aiz restorāna sienām pa vertikāliem slāņiem, kas sniedzās dziļumā, pa pazemes upēm tecēja laiks, kas mērojams desmitiem tūkstošos gadu. Un tavs «vīrs», kuram jāskubina mūsu laiks, kamēr mēs tā viņu gaidām, nekad neatgriezīsies. Ai, laiks, sabiezē, pārvērties traukā, kas apsedz tikai mūs abus! Tad, tā arī palikdami traukā, mēs šķērsosim ielu, un vieta, kur mēs nonāksim, kļūs mūsu jaunā gulta.

Tomēr īstenībā ne es, ne maska nezinājām tavus patiesos nodomus. Neatsacīdamās, nemaz nepretodamās, tā ka radās priekšstats, it kā tu to gaidītu, tu pieņēmi manu vienkāršo manevru: vispirms uzaicināt tevi iedzert kafiju un pēc tam paēst pusdienas; bet… — kādu laiku maska optimistiski uzskatīja, ka viss norit pēc plāna, bet… — šāda tava noteiktā pozīcija, it kā tu visus savas apziņas ķieģelīšus būtu jau sastiprinājusi ar javu, no jauna viesa maskā bailes un izmisumu. Protams, tu nebiji vienkārši nelaipna. Tā kā tu piekriti, lai tevi pavedina, nelaipnība pierādītu, ka tu pārāk daudz domā par aizliegto sētu, un tu, gluži otrādi, kļūtu pieejamāka, bet tu biji pietiekami maiga, neaizmirsi delikātu rūpību. Tu nekautrējies, iztu­rējies droši, dabiski, brīvi. Vispār it nemaz neatšķīries no tās, kāda tu biji parasti, tu biji tu.

Un šī tava pastāvība radīja maskā apjukumu. Kur gan tu, gaidot pavešanu, slēp savu stīgro elpu kā izplūdušu krējuma konfekti, kur ir iekšējā ugunī kvēlojoši skatieni, gaidu izraisītais satraukums? Krampjaini pieķērušies apaļā pusdienu galda malām, mēs atgādinājām saplacinātas pie­nenes ziediņus, kas iespiesti starp saules laika lapām. Vai tā bija tikai pašapmierināta maskas iztēle, ka es, kāri rī­dams siekalas, pieķēries aizliegtajai sētai, gaidīju mirkli, kad varēšu kopā ar tevi piedalīties tās sagraušanā? Lūk, kāpēc pusdienu beigas tajā pašā laikā bija dīvainas satik­šanās dīvainas beigas.

Viesmīlis klusēdams, gluži nemanāms, kā to prasīja-no- teikumi, novāca galdu. Ūdens glāzēs sāka virmot — acīm redzot, aizgāja metro vilciens. Maska, izrādīdama nepacie­tību, joprojām muļķīgi pļāpāja, ik pa brīdim cenzdamās iespraust vārdus, kas izraisa seksuālas asociācijas, bet tu nekādi nereaģēji — ne pozitīvi, ne negatīvi. Ar acs kak­tiņu vērodams maskas apmulsumu, es dzēlīgi aplaudēju un vienlaikus nožēloju, ka nekā nevaru tevi pieķert neuz­ticībā.