Svešā seja

Visa iela mirdzēja gaismā gluži kā hromēta. Reāla bija tikai degunā palikusī tavu sviedru smaka. Ātrumā apkopis seju, es iekritu gultā un atmodos tikai rītausmā. Izrādījās, ka esmu nogulējis gandrīz septiņpadsmit stundu. Seja dega tā, it l<ā būtu apstrādāta ar skrāpjvīli. Atvēris logu un rau­dzīdamies debesīs, kas lēni kļuva arvien gaišākas un zilā­kas, es liku klāt sejai mitru dvieli. Pamazām debesis ieguva tādu krāsu kā pogai, ko tu man biji iedevusi, un pēc tam ar kuģa skrūvi putās sakultas jūras krāsu. Man uzmācās grūtsirdība, sāpīgi saķēris ar rokām krūtis, es neviļus iebrē­cos … kāds neauglīgs dzidrums! Šajā zilgmē dzīve nav iespējama. Cik labi būtu noslāpēt vakardienu un aizvakar­dienu, lai tās pazustu. Ja analizē manu plānu tikai no for­mas viedokļa, tad nevar teikt, ka tas nebūtu devis nekādus panākumus; bet kas ievācis šo panākumu augļus un kā­dus? Ja arī bija cilvēks, kas ievāca augļus, tad tas izrādī­jās tu viena pati, jo bez kautrības notēloji ielas staiguli un kā milzīga taustāma ēna izkļuvi cauri maskai. Bet patla­ban, šeit palikusi tikai debess zilgme un sejas sāpes… Maska, kurai vajadzēja kļūt uzvarētājai, izskatījās uz galda nejēdzīgi — kā nepieklājīga bildīte pēc kāres apmie­rināšanas. Varbūt izmantot to kā mērķi vingrinājumiem šaušanā ar gaisa pistoli?… Un pēc tam saplēst to sīkos gabaliņos, it kā nekā nebūtu bijis? …

Bet zilgme pa to laiku bija kļuvusi bālāka, iela sāka iegūt savu dienas seju, un tad mana gļēvā smeldze nolupa kā veca kreve, un es no jauna tiku nesaudzīgi pievērsts neizbēgamajai īstenībai — tārpu mudžeklim. Lai arī maska nespēj man vairs sniegt sapņus, kas līdzinās svētku ugu­ņošanai, taču vēl ļaunāk — atteikties no maskas un aprakt sevi dzīvu akmens maisā bez neviena loga. Pēc vakardie­nas es vēl svārstījos, bet, ja man izdotos mūsu trīsstūrī precīzi atrast smaguma centru, tad laikam nemaz nebūtu bijis tik neiespējami, veikli noturot līdzsvaru, izmantot masku. Lai cik vētrainas būtu manas pārejošās emocijas, jebkuram plānam nepieciešams zināms laiks pabeigša­nai — tas ir pilnīgi skaidrs.

Es ātri paēdu un agrāk nekā parasti izsteidzos no mā­jas. Tā kā man no jauna bija jātēlo «pašam sevi», kas at­griežas pēc nedēļas no komandējuma, šodien pēc ilgākA pārtraukuma seja atkal apsaitēta. Iedams laukā, es parau­dzījos uz savu seju, kas atspoguļojās logā, un apstulbu. Kādas šausmas! Es pilnīgi no jauna viedokļa uztvēru at­brīvotības sajūtu, ko sniedza maska. Kā būtu, ja tūlīt pat es atgrieztos mājās? … Tāda doma mudināja mani pašu… Tas tevi ietekmēs — pagājušās nakts sajūtas, bez šaubām, vēl ir dzīvas tavā miesā. Ir vērts izmēģināt. Bet vai es spēšu to izturēt — lūk, kas jājautā. Diemžēl nebija pārlie­cības. Pagājušās nakts sajūtas bija palikušas arī man. Es droši vien moku tevi niknuma uzplūdumā tāpēc, ka viss atklājies. Bet, lai kā es cietu, tik un tā gribējās uz zināmu laiku saglabāt trīsstūri. Un mūsu satikšanos, kad būšu «es pats», atliksim uz to laiku, kad sastapšos ar atžirbušu ār­pasauli un nomierināšos.

Bet vai patiesi tā ir atžirbusi, šī ārpasaule?

Institūta vārti vēl bija aizslēgti. Kad es iegāju pa sānu durvīm, sargs ar zobu suku mutē un puķu podu rokās tā izbijās, ka uz mirkli zaudēja valodu. Viņš steigšus rnetās uz vestibilu, bet es apturēju viņu un lūdzu iedot atslēgu. Pierastā ķimikāliju smaka man bija kā ievalkāti zābaki. Bet tukšā institūta ēka atgādināja spoku mājokli, kurā dzīvo tikai koka dvēsele — smaržas, soļu skaņas. Lai at­jaunotu attiecības ar īstenību, es apgriezu plāksnīti ar savu vārdu uz labo pusi un ātri pārģērbos baltajā virsvalkā. Uz šīfera tāfeles bija uzrakstīta S grupas asistenta izdarītā eksperimenta gaita. Teicami rezultāti. Tikai tas man ienāca prātā, un vairāk pie šīs domas es neatgriežos. Sai ēkā eso­šais cilvēks, kas uzkurināja sāncensību un greizsirdību, bija slavas kāres apsēsts, centās aizsteigties priekšā ci­tiem, lai dabūtu ārzemju literatūru, lauzīja galvu par kadru problēmu, krita histērijā eksperimentu finansēšanas dēļ un tai pašā laikā cītīgi strādāja, atrazdams darbā dzīves jēgu, nebija es, bet kāds cits, man ļoti līdzīgs. Man šķita, ka mans agrākais es radniecīgs manam īstajam es tikai tik daudz, cik koka dvēselei radniecīga smarža, soļu skarta. Tas mani mulsināja. Tāpēc arī noteikumi ir pavisam citi. Tehnikā pastāv savi tehnikas likumi, un, lai arī kāda būtu seja, šos likumus tas neietekmē. Vai var, piemēram, apgal­vot, ka ir ķīmija, ir fizika zaudē jēgu, ja nesameklē sevī visu pakāpju humānās attiecības, kā, piemēram: ūdens blusu, medūzu, parazītu, cūku, šimpanzes, lauku peļu at­tiecības. Protams, ka ne! Cilvēku attiecības ir tikai cilvēku darba piedeva. Savadāk neatliktu nekas cits ka tūlīt at­teikties no paliatīvas maskarādes un izdarīt pašnāvību…