Svešā seja

Nē, laikam spokojas… Neviena nav, un tāpēc uzma­nību pārāk saista smaržas un soļu skaņas… Nevienu tas nesatrauc; neliela brūce ādā netraucē pat darbu… Lai runātu ko runādami, tas, ko es šeit daru, skar tikai mani. Vai kļūšu caurspīdīgs, vai es zaudēšu degunu, vai mana seja kļūs līdzīga begemota purnam … Kamēr es varu strā­dāt ar aparatūru, kamēr es varu domāt, mana kompasa bultiņa vienmēr būs vērsta uz Šo darbu.

Negaidot iedomājos par tevi. Pastāv uzskats, ka sievie­tes nostādot sava kompasa bultiņu uz mīlestību. Jāšaubās, vai tam var ticēt, bet šķiet, ka sieviete tiešām var būt lai­mīga ar mīlestību vien. Nu, bet vai tu patlaban esi lai­mīga? … Pēkšņi man sagribējās pasaukt tevi savā paša balsī un sadzirdēt tavu balsi atbildam. Es noņēmu klausuli un uzgriezu numuru, bet pēc otrā signāla to uzkāru. Mana sirds nebija sagatavota. Es aizvien vēl baidījos.

Tad sāka pulcēties līdzstrādnieki, un katrs no viņiem sveicināja mani ar līdzjūtību, kurai piejaucās zināmas bai­les, — gan ēkā, gan manī beidzot atgriezās cilvēka gars. Es tomēr pārāk nervozēju. Nekas īpaši labs nenotika, bet ari nekas slikts negadījās. Ja man izdotos institūtā darbu padarīt par taciņu uz citiem cilvēkiem un trūkstošo aizpil­dīt ar maskas palīdzību, un pierast pie tādas divējādas dzī­ves, tad, apvienojot to visu, es pārvērstos par ideālu cil­vēku. Nē, maska nav vienkārši īstās sejas aizvietotāja — tā dod īstajai sejai fantastiskas privilēģijas jebkuras aiz­liegtas sētas ieņemšanā, atver tai visas durvis, un tāpēc man vajadzēs dzīvot nevis viena cilvēka, bet daudzu cil­vēku dzīves vienlaikus. Bet vienalga, vispirms — jāpierod. Es pielāgošos ar vieglu sirdi mainīt apģērbu atkarībā no vietas un laika. Tāpat kā gramofona plate spējīga vienlai­kus izdot skaņas, cik tik uziet…

Dienā norisinājās neliels incidents. Laboratorijas stūrī bija sapulcējušies bariņā vairāki cilvēki, es ar vienaldzīgu izskatu sāku viņiem tuvoties, un centrā stāvošais jaunais asistents mēģināja kaut ko noslēpt. Kad es jautāju, izrā­dījās, ka nav jau nekā, ko slēpt: tas bija uzaicinājums, kurā tika runāts par to, kā jāatrisina jautājums par kore­jiešu emigrāciju. Turklāt, kaut gan es neaizrādīju viņam, viņš sāka gari un plaši atvainoties, bet pārējie samulsuši vēroja notiekošo.

… Vāt tik tas nav tāpēc, ka cilvēkam bez sejas nav tie­sību dot savu parakstu korejiešiem par labu? Protams, asistentam nebija ļauna nolūka — droši vien viņš bija ievērojis, ka uzbudina mani, un atturējās no līdzjūtības iz­teikšanas. Ja cilvēkiem nekad nebūtu bijis sejas, diez vai varētu rasties rasu problēma, vienalga, vai tas būtu japā­nis, korejietis, krievs, itālietis vai polinēzietis. Tomēr kāpēc tad šis jaunais cilvēks, tik augstsirdīgs pēc dabas, atšķīra mani, kam trūkst sejas, no korejiešiem, kuriem ir citāda seja? Vai nevar pieņemt, ka tad, kad cilvēks evolūcijas procesā attālinājās no pērtiķa, tas notika, nevis pateicoties rokai un darba rīkam, kā parasti apgalvo, bet tāpēc, ka viņš pats sāka izdalīt sevi pēc sejas?

Tomēr bez sašutuma es palūdzu, lai man arī dod pa­rakstīt. Kā šķita, visi atviegloti uzelpoja. Bet kaut kāds ne­patīkams rūgtums tomēr palika. Kas lika man darīt to, uz ko man prāts it nemaz nenesās? Neredzamā siena, ko dēvē par «seju», aizšķērsoja man ceļu. Vai to var nosaukt par atžirbušu pasauli? …

Pēkšņi es sajutu nepārvaramu nogurumu un, aizbildi­noties ar kādu ticamu ieganstu, aizgāju mājās ātrāk nekā parasti. Es vēl nevarēju apgalvot, ka man atgriezusies sa­jūta, it kā man ir īstā seja, un diez vai varēja cerēt uz lie­lākām izmaiņām. Katrā gadījumā mana seja ir apsaitēta, un, ja es nerunāšu, nav ko bažīties, ka manu satraukumu pamanīs, turklāt neuztraukšos jau es viens pats. Laikam daudz vairāk man jābažījas par to, lai, raugoties uz tavu satraukumu, varētu izlikties, ka to neredzu. Es visu laiku pūlējos sev iegalvot: pat ja manīšu, ka tu esi ļoti apjukusi, tas nedrīkst mani satraukt, piespiest zaudēt kontroli pār sevi.