Svešā seja

tu attaisnosi aiziešanu no mājas tādā laikā? Es domāju, ka tev ienāks prātā tieši šī doma un tu, protams, nevarēsi izšķirties. Bet tu tūlīt bez svārstīšanās piekriti. Interesanti, arī tu droši vien tāpat ķepurojies viļņos, meklēdama, pie kā varētu pieķerties. Tomēr ne, tu vienkārši esi tikpat nekau­nīga. Liekule, valšķe, nekauņa, vējgrābsle, izvirtule, ero- tomāne, — zobus griezdams, es greizi pavīpsnāju, saites to noslēpa, un pēc tam drebuļi, kas mani purināja, pār­trauca zobu šņirkstoņu un sastindzināja smaidu.

Kas tu galu galā esi? Kas esi tu, kas izgājusi cauri vi­sam nepretodamās, nekautrēdamās, negraudama šķēršļus, pavedināji pavedinātāju, liki izvirtulim nodoties pašmocī- bai, tu, par kuru tā arī neņirgājās? Tu taču ne reizi necen­ties pavaicāt maskai vārdu, uzvārdu, nodarbošanos… It kā tu būtu saskatījusi tās īsto būtību … Kā nobāl ir mas­kas brīvība, ir tās alibi tavas uzvedības priekšā… Ja ir dievs, lai viņš padara tevi par masku mednieku… Katrā ziņā mani tu esi sašāvusi..,

Uz celiņa pie sētas puses ieejas mani kāds pasauca. Pārvaldnieka meitiņa. Viņa pieprasīja jo-jo. Es jau taisī­jos atbildēt, bet tas vilkās tikai mirkli, un tad, izbīlī atme­tis atpakaļ galvu, es gandrīz gribēju skriet prom. Ar mei- ; tenīti taču norunāju nevis es, bet maska. Ar pūlēm saval­dīdamies, es apjucis ar žestu parādīju, ka nesaprotu, par ko viņa runā, — vienīgais, kas man atlika. Vajadzēja pa­rādīt meitenei, it kā es domāju, ka viņa noturējusi mani par kādu citu»

Taču meitenīte, nepievērsdama uzmanību manis tēlo­tajam izbrīnam, atkārtoja savu prasību: jo-jo. Varbūt viņa domāja primitīvi, ka «maska» un «apsēji» ir brāļi, tāpēc noruna ar vienu automātiski attiecas arī uz otru? Nē, šo vilinošo izskaidrojumu galīgi sagrāva meitenītes vārdi:

— Neuztraucieties… Mēs taču spēlējam noslēpu­mus …

Vai tiešām viņa no paša sākuma mani izpratusi! Kā gan tas viņai izdevies? Kur esmu pieļāvis kļūdu? Varbūt viņa caur durvju šķirbu redzējusi, kā es uzlieku masku?

Bet meitenīte, neticīgi purinādama galvu, nemitīgi at­kārtoja, ka nesaprot, kāpēc es izliekos. Droši vien mana maska nespēj pievilt pat neattīstītas meitenītes acis… Ne, gluži otrādi, laikam tieši tāpēc, ka meitenīte garīgi atpalikusi, viņa spēja redzēt man cauri. Tāpat kā manai maskai neizdosies apmānīt suni. Viengabalaina intuīcija bieži izrādās asāka par pieauguša cilvēka analītisko ska­tienu. Protams, maskai, kura spēja pievilt pat tevi, kas at­radās pilnīgi blakus, nevar būt tāda defekta.

Nē, šī izmēģinājuma nozīme it nepavisam nav tik vien­kārša kā alibi sameklēšana. Negaidot es ieraudzīju šīs «viengabalainās intuīcijas» bezgalīgo dziļumu un nespēju vairs savaldīt drebuļus, kas mani sagrāba. Tā pati intu­īcija uzvedina uz domām, ka visa mana pieredze, kas iegūta šī gada laikā, var sašķīst putekļos no viena trie-' ciena… Nu, padomā pati, vai tas neliecina par to, ka mei­tenīti neapmānīja mans ārējais izskats, apsēji,, maska, un viņa saskatīja manu būtību? Tātad to varēja saskatīt. Sī bērna acīs mana rīcība, bez šaubām, bija joks.

Gan maskas dedzīgās tieksmes, gan dusmas tārpu dēļ pēkšņi man šķita bezgala niecīgas, un trīsstūris, kas grie­zās čīkstēdams, sāka palēnām apstāties kā karuselis, kam izslēgts motors …

Atstājis meitenīti aiz durvīm, es iznesu viņai jo-jo. Viņa vēlreiz klusi nočukstēja: «Spēlēsim noslēpumus,» — un pēc tam, nespēdama slēpt smaidu lūpu kaktiņos, uztina uz pirksta diegu un palēkdamās noskrēja lejā. Bez jeb­kāda iemesla manas acis pieplūda asarām. Nomazgājis seju, es to ierīvēju ar krēmu, uzliku lipīgo ziedi un uz­maucu masku, bet nez kādēļ tā nepiegula blīvi sejai. Ā, vienalga… Es biju rāmi skumīgs kā sastinguša ezera līmenis zem mākoņainām debesīm, bet visu laiku atkārtoju sev, ka man līdz galam jātic bērna acīm. Ikvienam, kas grib nopietni nākt saskarē ar citiem cilvēkiem, ir tikai viena izeja — vispirms atgriezties pie šīs pašas intuīci­jas ..,

Tajā vakarā, atgriezies pēc otrās satikšanās ar tevi, es beidzot nolēmu sākt šīs piezīmes.

Mūsu tuvības vissaviļņojošākā brīdī es biju gatavs no­raut masku. Nepanesami bija redzēt, kā tu bez jebkādām

šaubām pieļāvi, lai mana maska, ko viegli atminēja pat pārvaldnieka meitiņa, tevi pavedina. Turklāt es biju vien­kārši noguris. No līdzekļa atdabūt tevi maska pārvērtās slēptā kinokamerā, kas palīdz pārliecināties par tavu node­vību. Es izgatavoju masku, lai atgrieztu sevi dzīvē, bet pie­tika tai parādīties, kad tā izrāvās no rokām, te ar baudu bēgdama no manis prom, te pukodamās par to, ka es stāvu tai ceļā. Un tikai tu, nokļūdama starp mums, paliki ne­skarta. Kas būtu, ja es atļautu notikumiem tā risināties arī turpmāk? «Es» jebkurā izdevīgā gadījumā mēģinātu nogalināt masku, bet «maska», palikdama maska, visiem līdzekļiem atturētu mani no atriebības. Tā, piemēram, at­runātu nogalināt tevi…