Svešā seja

Mūsu riskantās spēles rezultāts arī bija mans stāvok­lis — izlem visu tu, lai kāds būtu lēmums. Es ļoti labi sapratu, ka maskas atklāšana sāpīgi ievainos tevi, tev kļūs kauns. Bet arī tu ar savu nodevību devi man triecienu — tā ka mēs esam norēķinājušies, rezultāts — neizšķirti. Tik un tā man nav nekāda pamata izturēties izaicinoši, un es it nepavisam netaisos tev pārmest, lai kāda būtu, tava re­akcija uz šīm piezīmēm. Lai arī situācija vēl ļaunāka, nekā bija pirms maskas, un mūsu attiecības it kā iesalušas ledus blāķī, vienalga, es tik un tā esmu gatavs pieņemt jebkuru tavu reakciju uz piezīmēm — katrā ziņā būs vismaz kaut kāds lēmums.

Nē, varbūt to nevar nosaukt par lēmumu vārda pilnā nozīmē, bet kaut vai par izeju. Rūgta nožēla, dusmas, sa­kāves jūtas, lāsti, pašnoniecināšana… Es sarāvu visas ļaunās domas, kuras mani bija sagrābušas, un, vai nu labi, vai slikti, atviegloti uzelpoju, it kā paveicis milzīgu darbu.

Protams, nevar teikt, ka man negribējās, lai viss būtu labi, bet jau tas vien, ka pat gultā es nenorāvu masku un no­lēmu labāk pastāstīt tev par visu piezīmēs, — jau tas vien nozīmēja, ka es izkāru baltu karogu. Lai arī kāds būtu iz­nākums, viss būs labāks par mīlas trīsstūri — pašsaindē- šanos ar greizsirdību, kas nemitīgi plešas plašumā gluži kā vēzis.

Bet tomēr, ja padomā nopietnāk, nevar teiktāka nebija nekādu panākumu. Un, kaut gan pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka manas pūles bijušas veltīgas un es nekā neesmu panācis, tik un tā pārdzīvotais atstājis manī pēdas. Katrā ziņā jau tas vien, ka es sapratu — īstā seja ir tikai nepa­beigta maska, — vai tas nav kolosāls ieguvums? Varbūt es biju pārāk optimistisks, bet šī apziņa pārvērtās manī par milzīgu spēku, un man likās: ja man lemts uz mūžu būt iekaltam nekūstoša ledus bluķī, tad arī šajā ledus bluķī es varu sameklēt dzīvību, un tad jau es pacentīšos otru reizi veltīgi nepūlēties… Bet labāk pārdomāt par visu mierīgi pēc tam, kad tu atgriezīsies, turēdama rokās kapitulācijas noteikumus. Patlaban katrā zinā man atlicis viens — gai­dīt…

Kā marionete ar pārgrieztiem diegiem es bezspēkā no­kritu uz grīdas, man gribējās tikai cik iespējams mazināt pretestību laika plūsmai. Gaišais debesu četrstūris, ko iezī­mēja loga ietvars un blakus māja, šķita kā cietuma mūris Es neatrāvu no tā acis un centos sevi par to pārliecināt Un doma, ka es viens neesmu ieslodzīts, ka visa pasaule — milzīgs cietums, — saskanēja ar manu toreizējo noskaņo­jumu. Es turpināju savu domu: katrs cenšas izrauties no šīs pasaules. Tomēr īstā seja, kļuvusi nevajadzīga kā aste, negaidot izvērtās par važām, un nav cilvēka, kuram būtu izdevies izbēgt. Ar mani ir citādi… Tikai es, kaut uz īsu mirkli, izbaudīju dzīvi aiz mūra, Es nespēju izciest tās pā­rāk blīvo atmosfēru un tūlīt atgriezos atpakaļ — lai būtu tā, bet es pazīstu šo dzīvi. Un, ja nenoliedz dzīvi aiz mūra, īstā seja — tā nav nekas cits kā nepilnīgas maskas mode­lis — nemodina nekādas pārākuma jūtas. Tagad, kad esi dzirdējusi manu atzīšanos, manuprāt, tu nespēsi katrā ziņā iebilst pret to.

Tomēr, kad betona mūris, kas aizsedza debesis, pama­zām zaudēja krāsu un izzuda tumsā, man uzmācās nepār­varamas dusmas par to, ka pūlējos nepievērst uzmanību laika nesaudzīgajam ritējumam. Līdz kādai vietai tu esi izlasījusi? Nav grūti aprēķināt, ja zina, cik lappušu vidēji var izlasīt stundā … Pieņemsim, ka minūtē viena lappuse, tātad sešdesmit lappuses… No tā brīža pagājušas četras stundas un divdesmit minūtes, tātad tev kuru katru mirkli jābeidz. Bet tu, protams, pārtrauci, nevarēji nepārlasīt da­žas vietas otrreiz. Bija brīži, kad, sakožot zobus, it kā ku­ģim šūpojoties, tev vajadzēja pārvarēt sevi. Bet vienalga, lai arī cik reižu tu pārtrauktu lasīšanu, tev būs nepiecie­šams laiks ne vairāk par stundu… Tobrīd es bez jebkāda iemesla pietrūkos kājās un tūlīt nodomāju, ka vispār man nebija nekādas nepieciešamības piecelties, bet tagad jau bija zudusi vēlēšanās atgulties no jauna. Es piecēlos, iede­dzināju gaismu un uzliku tējkannu uz gāzes plītiņas.

Pa ceļam no virtuves es pēkšņi sajutu tavu smaržu. Acīm redzot, tā bija kosmētikas smarža, tā plūda no tualetes galdiņa, kas stāvēja guļamistabā pie pašām durvīm.