Svešā seja

Uzmācās nelabums, kā tas mēdz būt, kad dziļi kaklā ieziež ar jodu. Acīm redzot, ārā izlīdušo tārpu momentāna reakcija. Bet es jau reiz biju tēlojis masku izrādē; un vai man tagad bija tiesības šķebīgi saviebties no kosmētikas, ko lieto citi? Jābūt iecietīgākam. Reizi par visām reizēm man jāpaceļas pāri bērnišķīgajiem aizspriedumiem pret kosmētiku un liekajiem matiem. Tad, izlietodams metodi, ar kādu ārstē riebumu pret čūskām, es nolēmu koncentrēt visu savu uzmanību uz kosmētika.s psiholoģiju. Kosmē­tika… Sejas izgatavošana… Dabiski, ka tā ir īstās se­jas noliegums. Drosmīgas pūles — mainot sejas izteiksmi, censties kaut par soli tuvoties svešam cilvēkam. Bet kad kosmētika dod gaidīto efektu?… Vai sievietes var tad ne­izjust greizsirdību pret šo kosmētiku? Tā kā nebūtu ma­nāms … Bet lūk, kas ir savādi… Kāpēc pat visgreizsirdī­gākā sieviete nekādi nereaģē uz svešu cilvēku, kas ieguvis viņas seju? Vai iztēles nabadzīguma dēļ vai pašuzupurē­šanās dēļ? … Varbūt pārpilnības un pašuzupurēšanās, un iztēles dēļ, kas neļauj noteikt starpību starp sevi un svešu cilvēku? … Tas viss veda garām mērķim un nepavisam neizdziedēja riebumu pret kosmētiku. (Protams, tagad viss ir savādāk. Tagad, man šķiet, es turpinātu tā. Sievietes spējīgas izjust greizsirdību pret savu kosmētiku, acīm re­dzot, tāpēc, ka intuitīvi pārliecinās par īstās sejas vērtības krišanu. Aizmirsušas par īpašumu, viņas instinktīvi jūt, ka īstās sejas vērtība nav nekas vairāk kā tā laika relikts, kad mantotais īpašums garantēja stāvokli sabiedrībā. Var­būt tas pierāda, ka viņas ir daudz reālistiskākas un saprā­tīgākas par vīriešiem, kas pieķeras līstās sejas autoritātei? Tiesa, tās pašas sievietes aizliedz kosmētiku, kad tas skar bērnus. Varbūt kaut kur viņās perinās bažas? Bet tik un tā atbildība par to gulstas ne tik daudz uz sieviešu noteik­tības trūkumu, cik uz pamatskolas izglītības konservatī­vismu. Ja uz skolas sola audzēkņu apziņā iesakņos priekš­statu par kosmētikas lietderību, tad, dabiski, arī vīrieši uz­ņems kosmētiku bez pretošanās… Nu labi, pietiek. Lai arī cik daudz iespējamu paskaidrojumu es dotu, galu galā tā ir tikai notiesātā nožēlpjama attaisnošanās. Katrā ziņā skaidrs ir viens — pat maska nespēj izdziedināt manu pre­tīgumu pret kosmētiku.)

Lai novērstu domas, ieslēdzu televizoru. Ja neveicas, tad neveicas — demonstrēja ārzemju hroniku, patlaban bija raidījums par Amerikas nēģeru nemieriem. Nelaimīgo nēģeri saplēstā kreklā vilka baltie policisti, un diktors lie­tišķi ziņoja:

— Rasu nemieri Ņujorkā, kas izraisīja tik daudz sa­traukuma garās, melnās vasaras sākumā, deva kompetento personu paredzētos rezultātus. Harlemas ielas pārplūdi­nāja vairāk nekā, piecsimt policistu kaskās, nēģeri un bal­tie. Tika sperti piesardzības soļi tāpat kā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada vasarā. Vairākās baznīcās vienlaikus ar svētdienas dievkalpojumu tiek noturēti pro­testa mītiņi. Gan policisti, gan Hārlemas iedzīvotāji rau­gās cits uz citu ar nicinājumu un neuzticību …

Mani pārņēma pretīga sāpju un skumju sajūta, itin kā zobos būtu ieķērusies asa zivs asaka. Zināms, man ar nē­ģeri nav nekā kopēja, izņemot to, ka mēs esam pārvērtu­šies par aizspriedumu objektu. Nēģerim ir biedri, tādi paši kā viņš, turpretī es esmu pilnīgi vientuļš. Nēģeru problēma var kļūt par nopietnu sociālu problēmu, bet tas, kas skar mani, paliks individuālos ietvaros un ne soli nevarēs iz­lauzties laukā no tiem. Bet no šīm nemieru ainām man aiz­rāvās elpa, tāpēc ka es pēkšņi iztēlojos sapulcējamies kopa vairākus tūkstošus vīriešu un sieviešu, tādus pašus kā es, kuri zaudējuši seju. Interesanti, vai mēs sacelsimies pret aizspriedumiem tikpat enerģiski kā nēģeri? Nē, tas nav iespējams. Drīzāk mēs saplūksimies savā starpā, jo mums kļūs pretīga citu kroplība, vai arī aizbēgsim kur kurais, lai neredzētu cits citu. Nē, to vēl varētu paciest. Bet mani aiz­rāva doma par šiem nemieriem. Bez jebkādas redzamas nepieciešamības, izmantojot pirmo ieganstu, kas pagadī­sies, mūsu — briesmoņu pūļi ies uzbrukumā parasto cil­vēku sejām. Naida dēļ? Jeb varbūt aiz pilnīgi utilitāras slepenas tieksmes iznīcināt normālu seju un kaut ar vienu cilvēku papildināt savas rindas? Gan viens, gan otrs va­rēja būt diezgan svarīgs stimuls, bet pār visu dominēja kaislīga vēlēšanās kā vienkāršam kareivim pazust sacel­šanās mutulī. Tieši kareivis eksistē pilnīgi anonīmi. Kaut arī viņam nav sejas, tas nav šķērslis uzdevuma izpildīša­nai, un tādējādi eksistences jēga viņam ir nodrošināta. Ne­gaidot izrādīsies, ka karaspēka daļa bez sejas ir ideāla ka­reivju grupa. Ideāla kaujas vienība, kura bez drebēšanas dosies postīt postīšanas dēļ.

Sapņos viss varēja norisināties tieši tā. Bet īstenībā es joprojām biju vientuļš. Es nebiju nogalinājis ne putniņa, kaut arī kabatā atradās gaisa pistole. Ar riebumu izslē­dzis televizoru, paraudzījos pulkstenī — laiks, ko es tev biju atvēlējis, jau pagājis.