Svešā seja

Tas, kas nedzīvs guļ skapī, nav vis maska, bet tu pats. Par tavu maskarādi zināja ne tikai meitene, kas rotaļājās ar jo-jo. Kopš pašas pirmās minūtes… Kopš tās minūtes, kad tu pašapmierināti runāji par magnēta lauka saviļņo­jumu, es sapratu visu. Tu jautāsi, kā es to sapratu, — ne­jautā, lūdzu, vairāk neko. Es, protams, samulsu, apjuku, iz­bijos. Lai sacītu ko sacīdama, tā bija pārdroša rīcība, ko pat nevarēja gaidīt no tevis — visparastākā cilvēka. Un tāpēc, kad es ieraudzīju, cik pašapzinīgi tu izturies, man likās, ka man rādās halucinācijas. Tu ļoti labi zināji, ka es redzu tev cauri. Un, to zinādams, tu tomēr uzstāji, lai mēs klusēdami turpinām šo izrādi. Sākumā man tas likās briesmīgi, bet tad es saņēmos un nodomāju, ka tu to dari manis dēļ. Tu biji mazliet samulsis, biji maigs pret mani, mīļš, šķita, ka tu uzaicini mani uz deju. Un, kad es ierau­dzīju, kā tu visiem spēkiem centies būt nopietns un izlie­cies, it kā esi piekrāpts, manu sirdi pildīja pateicība un man gribējās paklausīgi sekot tev.

Bet tu taču visu laiku maldījies. Tu raksti, it kā es esot atgrūdusi tevi, — tie ir meli. Vai gan tu pats sevi neat- grudi? Man šķiet, ka es saprotu tādu noskaņojumu, kad gribas sevi atgrūst. Un, tā kā ar tevi tā bija'gadījies, es gandrīz biju samierinājusies ar domu dalīties tavās cieša­nās. Lūk, kāpēc es nopriecājos par tavu masku. Pat par to, kas notika, es domāju ar laimes izjūtu. Mīla norauj maskas, un tāpēc jācenšas uzlikt maska mīļotā cilvēka priekšā. Ja jau nebūs maskas, tad nebūs arī laimes to no­raut. Vai tu mani saproti?

Nevari nesaprast. Līdz pašai pēdējai minūtei tu šaubī­jies: vai tik tā nav īstā seja, ko tu uzskatīji par masku, vai tā nav maska, ko tu uzskati par īsto seju? Vai tā nav? Protams, ir. Ikviens, kuru pavedina, padodas pavedināju- mam, ļoti labi to apzinādamies.

Tātad maska vairs neatgriezīsies. Sākumā ar maskas palīdzību tu gribēji atgriezt sevi, bet kopš zināma brīža tu sāki skatīties uz to tikai kā uz neredzamo cepuri, lai aiz­bēgtu no sevis. Un tāpēc tā kļuva nevis maska, bet tava otrā īstā seja. Taisnība? Beidzot tu parādījies savā īstajā izskatā. Tā bija nevis maska, tas biji tu pats. Tikai tad, ja neslēpj no otra, ka maska ir maska, ir nozīme to uzlikt. Padomā par sievietes kosmētiku, kas tev tā nepatīk, — neviens necenšas slēpt, ka tā ir kosmētika. Vispār slikta nebija vis maska, bet tu vienkārši nezināji, kā ar to ap­ieties. Pierādījums? Kaut arī tu uzliki masku, tik un tā nespēji nekā izdarīt. Nespēji izdarīt ne labu, ne sliktu. Tikai klaiņāji pa ielām, bet pēc tam uzrakstīji šo atzīša­nos, bezgalīgu kā čūska, kas saķērusi sevi aiz astes. Vai tava seja bija apdedzināta vai ne, vai tu uzliki masku vai ne — tevi tas nekādi neietekmēja. Tu nevari pasaukt masku atpakaļ. Un, tā kā neatgriezīsies maska, vai ir vērts at­griezties arī man? …

Bet vienalga tā ir briesmīga atzīšanās. Man likās, it kā mani, pilnīgi veselu, ar varu uzlikuši uz operāciju galda un griež un graiza ar simtiem sarežģītu skalpeļu un šķēru, kas paredzēti nezin kādam nolūkam. No šī redzes viedokļa izlasi vēlreiz to, ko tu esi uzrakstījis. Un tu noteikti sa­

dzirdēsi manus vaidus. Ja man būtu bijis laiks, es tev pa­skaidrotu katra mana vaida nozīmi. Bet es bīstos, ka aiz­kavēšos un tu pa gūsi atnākt. Tu esi mīkstmiesis. Kaut ari tu saki, ka seja ir taciņa, kas saista cilvēkus, bet pats tu esi mīkstmiesis, tu esi gluži kā muitas ierēdnis, tikai centies aizcirst durvis. Tu, tik augstsirdīgs cilvēks, nevari nomierināties, sacel traci, it kā es, ko tu visiem spēkiem noturēji aiz sienas, esot pārkāpusi pāri šai sienai, kura līdzīga cietuma mūrim un nolaupījusi tavu sievu. Un tu, neteikdams ne vārda, steidzīgi aiznagloji maskas durvis, tiklīdz redzes laukā parādījās mana seja. Patiešām ir tā, kā tu saki, pasaule ir pilna nāves. Bet vai nāvi nesēj tev līdzīgi cilvēki, kuri nevēlas pazīt nevienu citu kā vien paši sevi? v

Tev neesmu vajadzīga es — tev vajadzīgs spogulis. Ikviens svešais tev nav nekas vairāk kā spogulis ar tavu atspulgu. Es negribu atgriezties šajā spoguļu tuksnesī. Mana sirds gatava vai plīst no tavas ņirgāšanās — nekad, nekad savā mūžā es nesamierināšos ar to.

(Tālāk ir vēl divas rindiņas, taču tās tik stipri sasvīt- rotas, ka nav iespējams nekā izlasīt.)