Svešā seja

Pēc tam meitene iet pāri vairākām ielām, izmisīgi cīnī­damās ar sevi ikreiz, kad iznāk klajā vietā, kuru no labās puses nekas neaizsedz, vai pie krustojuma, kas jāšķērso (es tik ļoti ņēmu to pie sirds, ka, burtiski, pietrūkos no savas vietas), un beidzot pieiet pie barakām, ko apjož dze­loņstieples.

Dīvainas celtnes. It kā mēs negaidot būtu atgriezušies divdesmit gadus atpakaļ, — pa iekšējo pagalmu klaiņo vecās armijas formas tērpos ģērbti kareivji. Vieni ar vien­aldzīgu sejas izteiksmi, citi maršē, pēc katriem trim soļiem apstājas un militāri sveicina. Viņu vidū vislielāko iespaidu atstāj vecs kareivis, kas visu laiku ar skubu deklamē pie sevis imperatora reskriptu, kurā tiek uzrunāti kareivji. Vārdi kļuvuši novazāti un zaudējuši jēgu — saglabājušās tikai vispārējās kontūras un tonis.

Tā ir psihiatriskā slimnīca bijušajiem karavīriem. Slim­nieki nezina par sakāvi karā un dzīvo pagātnē, palikdami tajā laikā, kas viņiem apstājies pirms divdesmit gadiem. Meitenes gaita, ejot garām šīm scēnām, izmainījusies līdz nepazīšanai, tā kļuvusi viegla un mierīga. Viņa nesarunā­jas ne ar vienu, bet starp viņu un slimajiem sajūtama sav­starpēja uzticība un tuvība kā starp draugiem, kaut arī patlaban viņiem nemaz nav vaļas. Un meitene, kamēr sa­nitārs viņai par kaut ko pateicas, sāk mazgāt veļu, nome­tusies barakas kaktiņā. Šo labdarīgo darbu viņa izvēlēju­sies pati un veic reizi nedēļā. Kad meitene paceļ galvu, starp celtnēm saredzams saules apspīdēts klajums, kur bērni bezrūpīgi rotaļājas ar bumbu.

Pēc tam cits skats. Tagad mēs redzam meitenes dzīvi mājās. Viņas māja — maza darbnīca pilsētas nomalē, kur no skārda štancē rotaļlietas, — prozaiska, drūma māja. Bet, kad skatītājs gan no labās, gan kreisās puses redz pietvīkušo meitenes seju, pieticīgajā mājas izskatā parādās dīvaina pārmaiņa, un pat rindā saliktās vienkāršās rokas spiedes sāk žēli vaidēt. Un, kamēr ar kaitinošu rūpību tika atainotas šīs ikdienišķās dzīves detaļas, modās bažas par meitenes nākotni, kas nekad nepienāks, par viņas sejas daiļo pusi, ko .nekad neviens nenovērtēs. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka tāda līdzjūtība sadusmo meiteni, nepatīk viņai. Tāpēc nepavisam nebūs jābrīnās, ja kādu dienu šī meitene izmisuma uzplūdumā aplies ar skābi neskarto sejas pusi un padarīs tādu pašu kā sakropļoto. Vienalga, tā nav izeja. Bet nevienam nav tiesību apsūdzēt meiteni par to, ka viņai neienāca prātā (nekāds) cits līdzeklis.

Un atkal nākamās dienas rīts. Meitene, pagriezusies pret brāli, pēkšņi saka:

—   Karš. Nez kāpēc tas tik ilgi nesākas?

Tomēr meitenes tonī it nemaz nebija jaušams naidī­gums pret citiem cilvēkiem. Viņa nepavisam to nesacīja tāpēc, ka alktu atriebties tiem, kurus nav sakropļojis karš. Viņa vienkārši loloja naivu cerību, ka, sākoties karam, tūlīt notiks vērtību pārvērtēšana, cilvēku intereses koncen­trēsies ne tik daudz uz seju, cik uz vēderu, ne tik daudz uz ārējo formu, cik uz dzīvību. Šķita, ka brālis sapratis jau­tājuma būtību, tāpēc viņš vienaldzīgā tonī noteica:

—  Jau krietni ilgi… Bet rītdienai pat laiku nevar precīzi pareģot.

—  Ja tik viegli būtu uzzināt, kas notiks rīt, pareģes paliktu bez maizes.

—   Protams. Tāpat ir ar karu — tikai pēc tam, kad tas būs sācies, uzzināsi, ka tas iesācies.

—   Pareizi gan. Ja iepriekš zinātu, ka sasitīsies, ne­viens nesasistos…

Tas, ka par karu tika runāts tā, vienaldzīgā tonī, it kā no kāda gaidītu vēstules, bija smagi, radīja neciešamu atmosfēru.

Bet ielās nav nekā tāda, kas vēstītu vēdera un dzīvības tiesību atjaunošanu. Kinokamera meitenes dēļ šaudās pa ielām, bet vienīgais, ko tai izdodas pamanīt, — tā ir pār­mērīga alkatība, nesaudzīga dzīvības izšķiešana. Izplūdes gāzu bezgalīgā jūra… Neskaitāmas jaunceltnes… Ne­tīru, putekļainu rūpnīcu kaucošie dūmeņi… Joņojoši ugunsdzēsēju automobiļi… Briesmīga burzma izpriecu vietās un izpārdošanās… Nepārtraukti zvani policijas iecirknī… Televīzijas reklāmu nemitīgās klaigas…

Galu galā meitenei liekas, ka viņa nespēj vairs gaidīt. Ka nevar ilgāk gaidīt. Tad šī meitene, kura nekad neko nebija lūgusi, vēršas ar sirsnīgu lūgumu pie brāļa. Viņa sāk lūgt brāli aizbraukt kopā ar viņu kaut kur tālu, tālu (kaut reizi mūžā). Brālis tūlīt pamana, ka vārdu «mūžā» viņa uzsver vairāk nekā vārdu «reizi», bet viņš jūt, ka viņam nav tiesību uzspiest māsai vientulību kā agrāk, cita ceļa nav, un viņš piekrītoši pamāj, jo mīlēt nozīmē dalīties bēdās.