Svešā seja

… Kāds negaidīts trieciens. Uzreiz pazinusi manā maskā masku, tu joprojām tēloji pievilto. Tūkstoškājaini kauna tārpi sāka rāpot pa mani, izmeklēdami vietas, kur viegli parādās ^osāda, — paduses, muguru, sānus. Nervi, kas sajūt kaunu, droši vien atrodas pašā ādas virsmā. Mani pārklāja negoda izsitumi, es uzblīdu gluži kā slīko­nis. Ir bezjēdzīgi lietot nodrāzto izteicienu, ka es nevēlos būt klauns, kas neapzinās sevi par klaunu, jo paši šie vārdi ir kļuvuši klauna vārdi. Tu taču visu esi redzējusi caur un cauri. Vai tas neatgādina teātri, kurā tēlojis tikai viens pats aktieris, kas noturējis sevi par neredzamu, jo pilnīgi noticējis melīgiem burvju vārdiem, pat neiedomā­damies, ka viņš ir visiem redzams? Ādu vagoja kauna tirpas. Un šajās ādas vagās izauga jūras eža adatas. Vēl mazliet, un es pārvērtīšos par dzeloņainu dzīvnieku …

. Es stāvēju šūpodamies pilnīgā apjukumā. Un, kad ieraudzīju, ka arī ēna šūpojas, sapratu, ka tās nav manas iedomas, — es patiešām šūpojos. Jā, es esmu pieļāvis ne­piedodamu kļūdu. Acīm redzot, kaut kur esmu iekāpis

aplamā autobusā. Līdz kurai vietai man jāatgriežas, lai pārkāptu man vajadzīgajā? Aizvien vēl šūpodamies, es mēģināju atsvaidzināt atmiņu, meklēdams nobružātā, no­ti aipītā kartē.

Bija vēla, greizsirdības pilna nakts, kad es nolēmu rakstīt šīs piezīmes … Pavedināšanas diena, kad es pirmo reizi uzrunāju tevi… Rīts, kad es nolēmu, ka kļūšu izvir­tulis … Smaidoša rītausma, kad bija pabeigta maska … Drūms vakars, kad sāku darināt masku… Un garais pe­riods ar apsējiem un tārpiem, kuri mani pamudināja to darīt… Ko, vai vēl par maz? … Kaut arī es esmu aizgājis tik tālu, bet, ja nepārsēdīšos tur, kur vajag, man būs jā­meklē izejas punkts pavisam citā pusē. Vai patiešām arī patiesība manī neatkarīgi no tvertnes vienmēr bija saglu­mējis ūdens, kā tu apgalvo? …

Vispār kāpēc lai pazemīgi pieņemu tavu apsūdzību? Un vispirms grūti piekrist domai, ka nāves sēklas sēj tas, kas, līdzīgi man, nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi. Pats izteiciens «nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi» man liekas ārkārtīgi trāpīgs un interesants, bet apskatīt to daudz plašākā nozīmē nekā sekas — jebkuros apstākļos nozīmē piedēvēt tam vairāk, nekā tas pelna. Nevēlēties pa­zīt nevienu citu kā vien sevi — vienmēr ir sekas, bet nekādā ziņā nav iemesls. Svarīgākais ir tas (es rakstīju par to arī piezīmēs), ka mūsdienu sabiedrībai nepiecieša­mas galvenokārt abstraktas cilvēku attiecības, un tāpēc pat tādi cilvēki, kas, tāpat kā es, zaudējuši seju, var bez šķēr­šļiem saņemt algu. Dabiskos apstākļos mēs atrodam kon­krētas cilvēku attiecības. Apkārtējos uztver kā atkritumus, vislielākais, uz ko viņi ir spējīgi, — vilkt nožēlojumu dzī­vību tikai grāmatās un vientuļās saliņās, kuras dēvē par ģimeni. Lai arī cik skaļi televīzijas izrādes par ģimenes tēmām dziedātu slavas dziesmas ģimenei, pasaule ārpus ģimenes, kurā ir tikai ienaidnieki un izvirtuļi, tieši šī pa­saule nosaka tā vai cita cilvēka vērtību, norāda viņam algu, garantē viņa dzīves tiesības. Katru svešinieku pavada indes un nāves smaka, un cilvēkus galu galā sāk vajāt bailes no svešiniekiem. Protams, vientulība arī ir bries­mīga, bet vēl briesmīgāk ir, ja nodod sveša maska. Mēs nevēlamies tēlot no tagadnes izmestus stulbeņus, kuri iz­tapīgi turas pie svešām himerām. Bezgalīgs, monotons dienu atkārtojums šķiet cīņas lauks, kas pārvērties ikdie­nībā. Cilvēki pilnīgi nododas tam, lai nolaistu pār seju dzelzs aizkaru, aizslēgtu to, neļautu svešiniekam iekļūt iekšā. Un, ja viss norisinās labi, viņi sapņo par nepiepil­dāmo (gluži tāpat kā mana maska) — par to, kā aizbēgt no savas sejas, vēlas pat kļūt caurspīdīgi. Nav tāda sveša cilvēka, par kuru varētu sacīt, ka iepazīsi viņu, ja vēlēsies Vai šajā ziņā tu pati, būdama pārliecināta, ka ar vārdiem «nevēlos pazīt nevienu citu kā vien sevi pašu» var satriekt otru cilvēku, nevari saslimt ar smagu kaiti — nevēlēšanos pazīt nevienu citu kā vien sevi?

Tagad, protams, nav vērts vairs iedziļināties šādos sīku­mos. Būtiski ir nevis spriedelējumi, nevis attaisnošanās, bet fakti. Divas tavas piezīmes ietriecās man pašā sirdī, nāvīgi ievainoja. Pirmā — tā, protams, ir cietsirdīgā atzī­šanās, ka, atmaskojusi maskas īsto būtību, tu joprojām izlikies, it kā man būtu izdevies tevi "pievilt. Un otrā — nesaudzīgā kritika par to, ka, izsakot vienu attaisnošanos pēc otras, man esot alibi, es esot anonīms, man esot mēr­ķis tīrā veidā, es vienkārši ārdot aizliegumus, — bet pa­tiesībā es neesmu apstiprinājis šos vārdus ne ar vienu īstu darbību un tikai sapratis to, ka šīs piezīmes atgādina čūsku, kas saķērusi savu asti.

Mana maska, uz kuru es liku cerības kā uz tērauda vai­rogu, sašķīda gabalos vieglāk nekā stikls, — te nu nav ko iebilst. Patiešām, es jūtu, ka maska bija ne tik daudz maska, cik kaut kas tuvs jaunajai, īstajai sejai. Un, ja aizstāv manu teoriju, ka īstā seja — nepilnīga maskas ko­pija, tātad es, iztērējis milzīgi daudz darba, esmu radījis neīstu masku.