Svešā seja

Bet, sastapusi mani pēc nedēļu ilgas šķiršanās, tu ne­izrādīji ne mazākā kauna — visā tavā uzvedībā, katrā se­jas vaibstā, gluži tāpat kā pirms nedēļas, slēpās zobgalība, un sākumā es pat apstulbu no tādas vienaldzības. Likās, it kā tevi būtu atveduši refrižeratora lidmašīnā tieši tādu pašu, kāda tu biji pirms manas aizbraukšanas. Iespējams, ka mana eksistence tik maz tev nozīmēja, ka tu neuzska­tīji par vajadzīgu šķiest spēkus tam, lai glabātu savus no­slēpumus. Jeb varbūt tu patiešām biji sātans eņģeļa iz­skatā un nekrietna bezkaunība bija tava īstā būtība? Galu galā es pikti lūdzu tevi pastāstīt, kas noticis manā prom­būtnē, un tu, it nemaz nepārvērtušies sejā, ar nevainīgu iz­skatu noņemdamās ar manām drēbēm, sāki tērzēt gluži kā bērns, kas vienatnē izklaidējies ar klucīšiem, par mājsaim­niecības jautājumiem, kas tevi satraukuši: par to, ka kai­miņi, pārkāpjot arhitektūras iestāžu instrukcijas, sākuši celt piebūvi savai mājai un viņiem sākusies rakstveida cīņa ar iestādēm, bet viņu bērnam suņu riešanas dēļ esot- bez­miegs; koku zari pagalmā zemu nokarājoties uz ielu; var­būt vajadzētu aizvērt logu, kad mēs ieslēdzam televizoru; veļas mazgājamā mašīna pretīgi rūc, vai nevajadzētu pirkt jaunu. Vai patiešām tas ir tas pats cilvēks, kas pagā jušajā naktī dāsni, gluži kā strūklaka pārpārēm pildīja mani ar jūtām, vai patiešām manā priekšā ir nobriedusi, īsta sieviete?… Negribas ticēt… Es tik izmisīgi cīnījos ar sašķelšanos starp seju un masku, kas sākās tūliņ pēc tam, kad es biju pilnā gatavībā, bet tu aukstasinīgi izturēji sašķelšanos, kas tev bija pavisam negaidīta, un tev nepa lika ne nožēlas ēnas… Kas tam par iemeslu? Cik tas ne­taisnīgi! Un, ja pateiktu tev, ka es visu zinu, ko tad?… Ja man būtu līdzi tā poga, es tūlīt klusēdams piebāztu to tev pie deguna.

Bet man atlika viens — klusēt kā zivij. Atklāt maskas noslēpumu nozīmētu atbruņoties. Nē, ja man izdotos no­vilkt tevi vienā līmenī ar sevi, tad varētu arī atbruņoties Bet tik un tā bilance nebūs manā labā. Pat ja es noraušu tev liekulības masku, tev to ir tūkstotis, un cita pēc citas parādīsies arvien jaunas, bet man ir viena maska, un zem tās — tikai mana īstā seja.

Mūsu māja, kurā es nebiju bijis veselu nedēļu, kā sūk­lis bija piesūkusies ar pierasto ikdienību, ir sienas, ir griesti, ir paklājiņi uz grīdas — viss šķita nelokāmi iztu­rīgs; bet tam, kas bija iepazinis masku, šī izturība šķita vēl viena aizliegta sēta, arī pierasta. Un, tā kā šķēršļa ek­sistēšana bija drīzāk nosacīta nekā reāla, mana eksistē­šana bez maskas kļuva netverami šķietama; turpretī maska vai šī vēl viena pasaule, ar ko biju saskāries, pateicoties maskai, man izlikās reāli eksistējoša. Tādas man šķita ne tikai mūsu mājas sienas, bet arī tu… Kaut arī nebija vēl pagājusi vesela diennakts, kopš es izjutu neglābjamu ne­veiksmi, ko var salīdzināt tikai ar nāvi, es jau sajutu stindzinošas alkas pēc tavas realitātes, ka es apjautu ar tausti. Mani pārņēma drebuļi. Kad kurmis nepieskaras ne­kādam priekšmetam ar savu ūsu galiņiem, tas sāk nervo­zēt; tāpat arī es — man vajadzēja kaut ko aiztikt ar rokām… Tā jūtas narkomāns, kuram izbeigusies narko­tika, lai gan viņš ļoti labi saprot, ka tā ir visspēcīgākā inde… Droši vien es jau sāku sajust aizlieguma simp­tomus.

Ilgāk es nespēju paciest. Man bija viss vienalga, es vē­lējos vienu — drīzāk aizpeldēt atpakaļ, uz stingro zemi. Es uzskatīju, ka tā ir mūsu māja, bet tā izrādījās pagaidu pa­jumte, un pat nodomāju, ka tieši maska nav «pagaidu» seja, bet īsta, stingra zeme, kas izārstējusi mani no jūras slimības. Un es nolēmu aiziet tūlīt pēc vakariņām, aizbil­dinoties ar ieganstu, ka nejauši atcerējos eksperimentu, kas bija pārtraukts manā komandējuma laikā un ko vaja­dzēja pēc iespējas ātrāk pabeigt. Es sacīju, ka tas ir tāds eksperiments, ko nedrīkst pārtraukt, un varbūt man būs jāpārnakšņo institūtā. Un, kaut gan agrāk tā nekad nebija noticis, tu izlikies, ka nožēlo, un tavā sejā neizpaudās nedz šaubas, nedz nepatika. Patiešām, vai bija vērts pukoties par nez kādu ieganstu, ko bija izdomājis rēgs bez sejas, lai pārnakšņotu ārpus mājas.

Neaizgājis līdz savai slēptuvei, es, nespēdams vairāk gaidīt, piezvanīju tev.

—   Vai viņš … atgriezās?

—   Jā, bet drīz vien aizgāja. Teica, ka darbs…

—  Labi, ka tu pienāci pie telefona. Ja būtu bijis viņš, vajadzētu tūlīt nomest klausuli…

Es runāju ar vieglu sirdi, it kā loģiski izskaidrodams savu neprātīgumu, bet tu, mirkli klusējusi, smalkā balsī sacīji:

—   Ļoti žēl viņa …

Sie vārdi iesūcās manī un kā tīrs spirts acumirklī iz­plūda pa visu ķermeni. Ja apsver, tad tā bija pirmā tava doma par «viņu». Bet patlaban man nebija vaļas par to domāt. Es noslīkšu, ja man tūlīt nepametīs, vienalga, ko — baļķi vai dzelzs mucu, lai es varētu pieķerties. Ja viņš pa­tiešām eksistētu, mūsu slepenā sastapšanās būtu bijis skaidrs neprāts. Viņš varēja-atgriezties jebkuru mirkli jeb­kuras vajadzības dēļ. Un, pat ja neatgriežas, nav izslēgta iespēja, ka piezvanīs pa telefonu. Labi būtu dienā, bet kā