Svešā seja

Nu, bet ko tu par to domā? Ja es spriežu loģiski, tu arī neesi izņēmums un, man šķiet, būsi spiesta man piekrist. Protams, tu piekritīsi… Pretējā gadījumā tev nevajadzēja nogrūst manu roku no saviem svārkiem un iedzīt mani ievainota pērtiķa ādā, nevajadzēja klusējot noskatīties, kā es iekritu maskas izliktajās lamatās, nevajadzēja mani no­vest līdz tādam izmisumam, ka man neatlika nekas cits kā uzrakstīt šīs piezīmes. Tu pati pierādīji, ka tava seja, kas pieder pie enerģiska, harmoniska tipa, nebija nekas cits kā maska. Tātad būtībā mēs abi esam vienādi. Atbildīgs par to esmu ne tikai es vien. Rezultātā — šīs piezīmes. Es ne­varēju aiziet neatgādinājis par sevi. Tam tu droši vien piekritīsi.

Tāpēc lūdzu tevi — nesmejies par manām piezīmēm! Rakstīt — nenozīmē vienkārši faktu vietā likt burtu rin­das, rakstīt — nozīmē uzsākt riskantu ceļojumu. Es ne­staigāju pa vienām un tām pašam noteiktajām vietām kā pastnieks. Ir ari briesmas, ir arī atklājumi, ir arī apmieri­nājums. Reiz es sajutu, ka ir vērts dzīvot kaut vai tāpēc vien, lai rakstītu, un pat nodomāju, ka gribētu tā rakstīt un rakstīt bez gala. Bet es spēju laikā apturēt sevi. Šķiet, ka man izdevies izvairīties no smieklīgās situācijas, kādā atrodas ķēmīgais briesmonis, kas darina dāvanas viņam nesasniedzamai meitenei. Paredzētās trīs dienas es paga­rināju par četrām un pēc tam par piecām — es nedarīju nekā, lai nopelnītu laiku. Ja tu izlasītu šīs piezīmes, taci­ņas atjaunošana kļūtu, bez šaubām, mūsu kopējs pasā­kums. Vai tu domā, ka es to visu saku, lai uzmundrinātu sevi? Nē, man nepatīk būt pārāk lielam optimistam un muļķīgi pašpaļāvīgam. Es sapratu, ka mēs esam draugi, kas ievaino viens otru, un tāpēc cerēju uz abpusēju līdz­jūtību, it īpaši es gaidīju — vai tu mani neatbalstīsi? Labi, bez svārstīšanās nodzēsīsim gaismu. Kad dzēš gaismu, maskarāde beidzas. Tumsā, kad nav ne seju, ne masku, es gribu, lai mēs vēlreiz, kā nākas, pārliecināmies viens par otru. Es gribētu ticēt jaunai melodijai, kura atplūst pie manis no šīs tumsas.

Izkāpis no elektriskā vilciena, es tūlīt pazudu alus bārā. Es reti esmu izjutis tādu pateicību pret apsvīdušu alus glāzi. Varbūt tāpēc, ka maska neļāva sejas ādai elpot, kakls bija izkaltis. Vienā rāvienā izkampu puslitru — gluži kā sūcējsūknis.

Alkohols, ko es sen nebiju lietojis, iedarbojās ātrāk nekā parasti.

Maskas krāsa, zināms, nemainījās. Toties tārpu mājok­lis sāka kņudēt un kniest. Nepievērsdams uzmanību, es iz­dzēru vēl vienu glāzi, pēc tam trešo, un kņudēšana sāka aprimt. Padodamies noskaņojumam, es pievienoju vēl pu­deli degvīna.

Un tad sapīkums, ko es izjutu agrāk, negaidīti pazuda, to nomainīja neparasta iedomība, agresivitāte. Šķiet, ka maska ari sāka reibt.

Sejas, sejas, sejas, sejas… Izslaucīju acis, valgas no asarām, nevis no sviedriem, un caur tabakas dūmiem un troksni sāku demonstratīvi, ar niknumu aplūkot neskaitā­mās sejas, jo zāle bija stāvgrūdām pilna. Nu, ko tu gribi teikt? Runā!… Nerunāsi? Nav ko sacīt. Jau tas vien, ka tu mels niekus, slacīdams visu ar degvīnu, pierāda, ka tu ar godbijību izturies pret masku, ka tā tev ārkārtīgi nepie­ciešama … Lamādams savus priekšniekus, lielīdamies, cik ievērojams cilvēks ir tava paziņas paziņas paziņa, tu iekārsi cik spēdams, cenzdamies kļūt citāds, slēpt savu īsto seju … Tik un tā nemākulīgs apreibšanas veids … īstā seja nekad nevarētu tā piedzerties, kā piedzērās maska … Ja saka, ka īstā seja piedzērās, tas nozīmē, ka tā kļuva par piedzērušu īstu seju … Ja tā piedzersies līdz nemaņai — būs tikai ļoti līdzīga maskai, bet nekad nepārvērtīsies par masku … Ja es vēlētos izdzēst savu vārdu, darbu, ģimeni un pat pilsoņa tiesības — pietiktu ieņemt nāvējošu indes devu … Bet ar masku viss ir citādi… Tai ir ģeniāls ap­reibšanas veids… Nelietojot ne lāses alkohola, tā var pil­nīgi pārvērsties par cilvēku, kas nelīdzinās nevienam ci­tam … Tāpat kā es patlaban! Es? Nē, tā ir maska… Aiz­mirsusi nupat noslēgto pamiera līgumu, maska no jauna atļaujas velns zina ko… Bet es arī pats laikam biju pie­dzēries ne mazāk par masku, un man it nemaz negribējās viņu tā bārt. Vai tādā stāvoklī es varēju atbildēt par rīt­dienas plānu? … Balsī, kas to vaicāja, nebija uzstājības, un es nereķinājos ar maskas agrako prasību dot tai auto­nomiju.