Svešā seja

Maska kļuva aizvien biezāka un biezāka. Galu galā tā pārvērtās cietoksnī, kas apjoza mani ar betonu, un, iekalts šajās betona bruņās, es izgāju naksnīgajā ielā, juzdamies kā smagi ekipēts mednieks. Caur ambrazūrām ielas izlikās kā noklīdušu kroplīgu kaķu patvērums. Viņi klaiņoja ap­kārt, lasīdamies baros, neuzticīgi saostīdamies, cenzda­mies sameklēt savas norautās astes, ausis, ķepas. Es slēpos aiz maskas, kurai nebija ne vārda, ne sabiedriskā stāvokļa, ne vecuma, un, lepns par uzvaru, paļāvos uz dro­šību, ko pats biju sev garantējis. Ja viņu brīvība — ma­tēta stikla brīvība, tad manējā — absolūti caurspīdīga stikla brīvība. Acumirklī iedegās vēlēšanās: nepārvarami gribējās tūlīt pat izmantot šo brīvību. Jā, acīm redzot, eksistences mērķis — brīvības zaudēšana. Cilvēks bieži rīkojas tā, it kā dzīves mērķis būtu — sakrāt brīvību; bet vai tā nav ilūzija, kas rodas no hroniska brīvības trū­kuma? Tieši tādēļ, ka cilvēki izvirza sev tādu mērķi, viņi sāk prātot par pasaules galu, un viens no diviem: vai nu viņi pārvēršas par skopuļiem, vai arī kļūst par reliģioziem fanātiķiem … Tas ir pareizi, pat rītdienas plāns pats par sevi nevar būt mērķis. Pavedinājis tevi, es līdz ar to gribu paplašināt manas pases darbības sfēru, tātad šis plāns jā­aplūko kā zināms līdzeklis. Katrā ziņā svarīgi, ko es uz­sākšu patlaban. Tagad bez žēlastības jāizmanto visas mas­kas iespējas.

Postskripts. Protams, tie visi ir alkohola apdvesti sofismi. Es nupat uzticēju tev savu mīlestību, un, ka­mēr šie vārdi vēl skan, es nedrīkstu uztiept tev savus nekaunīgos argumentus, kas nekautrīgi attaisno mūsu slepenos sakarus. Es nedrīkstu tos uztiept arī pats sev. Un, tā kā to nedrīkstu, tad sagatavoju atvadu uzrunu maskai. Bet mani mazliet satrauc šāda doma: es nespēju atvairīt sajūtu, ka pat skaidrā prātā es operēju ar tiem pašiem argumentiem, uzskatot tos par pilnīgi dabiskiem …

«Mērķis — nav pētīšanas rezultāts; pētīšanas pro­cess — lūk, kas ir mērķis.» Jā, šādus vārdus kā pa­šus par sevi saprotamus teiks jebkurš pētnieks. Kaut arī no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tie nepavisam nav saistīti ar to, ko es apgalvoju, ja padomā dziļāk, tie runā par to pašu. Pētīšanas process gala rezul­tātā nav nekas cits kā brīvības zaudēšana no matēri­jas viedokļa. Pretsvarā tam pētīšanas rezultāts, iz­teikts vērtībās, veicina brīvības uzkrāšanos. Ar šiem vārdiem, acīm redzot, ir domāts brīdinājums no ten­dences sajaukt mērķi un līdzekļus, piešķirt pārāk lielu nozīmi rezultātam. Es uzskatīju, ka tā ir visskaidrākā loģika; bet, ja visu salīdzina, vai mani konstruējumi neizliksies uz mata tādi paši kā apskurbušās maskas sofismi? Daudz kas mani neapmierināja. Varbūt, tiek­damies atsacīties no maskas, es īstenībā atstāju viņu rezervē? Jeb varbūt brīvība ir līdzīga ļoti iedarbīgām zālēm: mazās devās — dziedina, bet, ja devu palie­lina, — iedarbība ir negatīva. Gribu pajautāt tavas domas. Ja man par katru cenu jāpakļaujas maskas prasībām, tad mana teorija, ka maska ir cietums, par ko es tik grūti un ilgi rakstīju, ko nu par teoriju, vi­sas manas piezīmes tad ir maldīgu priekšstatu pro­dukts. Ne domāt nedomāju, ka tu piekritīsi maniem prātojumiem, kuru uzdevums attaisnot mūsu slepenos sakarus.

Tātad — kā lai apietas ar šo pārmērīgo brīvību?…

Ja kāds mierīgi; novērotu manu alkatīgo uzvedību, vi­ņam droši vien rastos bēdīgs ieskats par to. Bet, par laimi, maska bija nekas, un tāpēc, lai ko par viņu domātu, viņa neizjūta nekādas sāpes. Cik omulīga šī atbrīvotības sa­jūta, no kuras nevajag kaunēties, par kuru nevajag attais­noties. Atbrīvošanās no sirdsapziņas iegremdēja mani pu­tojošos mūzikas viļņos.

Piezīmes uz malām. Jā, īpaši jāraksta par to, kā es uztvēru šo mūziku. Neona reklāma, iluminā­cija, uguņu atblāzma nakts debesīs, zeķēs tērptas sie­viešu kājiņas — gan palielinās, gan samazinās, — aizaudzis dārzs, beigts kaķis samazgu bedrē, nosie- kaloti cigarešu gali un tā tālāk, un tā tālāk, visu ne­var uzskaitīt — katrs no šiem tēliem pārvērtās no­teiktā notī, sāka skanēt, radīja mūziku. Šīs mūzikas dēļ vien es gribēju ticēt, ka reāli eksistē laiks, par ko es iepriekš priecājos …

Postskripts. Minētās «piezīmes uz malām», pro­tams,. atrodas laika ziņā pirms iepriekšējā «post- skripta» un, bez šaubām, tika rakstītas tūlīt pēc gal­venā teksta. Man patlaban grūti atcerēties, kur ska­nēja šī mūzika. Bet nav arī pārliecības, kas atjautu izsvītrot šīs piezīmes, un es nolēmu tās atstāt.