Svešā seja

Lai tu nemanītu, klusītēm piegāju klāt no aizmugu­res — smaržoja kā asfalts pēc lietus. Varbūt tā bija tavu matu smarža. Tu pagriezies, dažas reizes pašņaukāji de­gunu, it kā būtu sasaldējusies, un, lai izkliedētu manas ilū­zijas, paraudzījies uz mani ar skaidru, dziļu skatienu — tas šķita itin kā uzzīmēts. Ar pavisam dzidru, vienaldzīgu skatienu, gluži kā saules stari caururbj mežu, ko saltais rudens vējš notraucis kailu.

Tad arī tas notika. Mani sagrāba dīvaina dziņa. Var­būt greizsirdība? Iespējams. Dzeloņainam dadzim līdzīgs pinkulis manā iekšienē izpletās tik liels kā ezis. Un tūlīt pec tam es pēkšņi atklāju, ka sejas izteiksmes kritērijs, mans noklīdušais bērns, kas šķita pazudis bez pēdām, stavēja man blakus. Tas bija negaidīti. Tik negaidīti, ka pat es pats nespēju skaidri aptvert šo pēkšņumu. Bet es nedomāju, ka biju tik pārāk pārsteigts. Kā es agrāk ne­atskārtu, ka bez šīs atbildes cita nemaz nav iespējama? Tieši tas man šķita aplam.

Atlikšu pie malas šo «kā» un sākšu ar secinājumu, kas man radās. Manai maskai bija jākļūst ceturtajam tipam pēc Blana klasifikācijas — «Neharmonisks, ekstraverss tips». Seja asi izvirzīta uz priekšu pie deguna … No psiho­morfoloģijas viedokļa — enerģiska, aktīva seja…

Tā visa bija pārāk maz, un es jutu, ka esmu gandrīz vai apmuļķots. Bet, ja padomā dziļāk, izskaidrojumu var atrast. Pārvēršoties kūniņa, joprojām palikdama tajā pašā stāvoklī, taču gatavojas pārejai jaunā stāvoklī. Pēc tam kad es sadūros ar krasu sejas izpratnes izmaiņu, — no tā, ko es izvēlos, seja kļuva tas, ko izvēlas priekš manis, — man neatlika nekas cits kā vērīgi uzmanīt tevi, gausi ejot uz labu laimi kā cilvēks tumsā, kurš — vai viņam acis aizvērtas vai atvērtas, vai viņš skatās pa labi vai pa kreisi — redz tikai vienu: tumsu. Un, kaut gan patlaban radusies nepieciešamība uzmanīt tevi ievainoja manu pat­mīlību, lika nervozēt, saskaisties, izjust pazemojumu, kaut gan jau biju noguris no savām bezgalīgajām domām, es tik un tā nespēju ne mirkli atraut no tevis acis.

Es alku tuvoties tev un tajā pašā laikā alku attālinā­ties no tevis. Vēlējos iepazīt tevi un tajā pašā laikā preto­jos tam. Tiecos redzēt tevi un tajā pašā laikā izjutu paze­mojumu. Un tādā nenoteiktā stāvoklī, kad plaisa mūsu starpā kļuva aizvien dziļāka, man neatlika nekas cits kā saspiest ar rokām pāršķelto glāzi, ar pūlēm saglabājot tās formu.

Visu to es ļoti labi sapratu. Sapratu, ka tie bija manis paša izdomāti juceklīgi meli, kas man bija ļoti ērti, — it kā tu esi upuris, ar ķēdi piekalts pie manis, kam uz tevi nav vairs nekādu tiesību. Un tu nekurnēdama pēc savas gribas nolēmi sevi tādam liktenim. Un vai šis mirdzums, kas pazibēja tavā sejā, kad tā no nopietnas kļuva smai­dīga, nebija vērsts uz tevi pašu? Tātad, tiklīdz tev ienāk prātā, jebkuru mirkli tu vari mani pamest. Bet vai tu esi padomājusi, cik man tas ir briesmīgi? Tev ir tūkstoš sejas izteiksmju — man nevienas. Bet man pietika atcerēties, ka zem kimono tev dzīva miesa un āda ar īpašu elastīgumu un īpašu temperatūru, kad es sāku nopietni domāt par to, ka manām mokām nebūs gala līdz tam brīdim, kamēr es neizduršu tavai miesai cauri milzīgu adatu — pat ja tas tev atņems dzīvību — un nepārvērtīšu tevi par kolekcijas eksponātu.

Un viss tikai tāpēc, ka manā iekšienē viena otru plosīja tieksme atjaunot taciņu starp mums un atriebība, kas lika vēlēties tavu iznīcināšanu. Galu galā es vairs nespēju at­šķirt, kur vienas jūtas, kur otras, un poza, kad mana stopa bulta vienmēr vērsta pret tevi, kļuva pierasta, pastāvīga, un pēc tam manā sirdī negaidot tika iegravēta mednieka seja.

Mednieka seja nevar piederēt pie «harmoniskā, intra- versā tipa». Ar tādu seju es vai nu pārvērtīšos par putniņu draugu, vai arī, pretējā gadījumā, par meža zvēru laupī­jumu. Tādos apstākļos mans lēmums ne vien nelikās ne­gaidīts, bet, var sacīt, bija neizbēgams. Varbūt tāpēc, ka mani bija apmājis maskas divejadais raksturs — sejas no­liegums un vienlaikus jaunas sejas radīšana —, es biju aizmirsis galveno: pat šī apmātība ir viena no darbības formām, — varbūt tāpēc es nevarēju izvairīties no tāda aplinkus ceļa.

Eksistē imaginārie skaitļi. Dīvaini skaitļi, kuri, paceļot tos kvadrātā, pārvēršas par negatīviem. Maska arī ir kaut kas līdzīgs: uzlikt uz maskas masku ir tas pats, kas ne­uzlikt to nemaz.

Vajadzēja tikai izvēlēties tipu — pārējais bija vien­kārši. Es biju izskatījis kādas sešdesmit astoņas fotogrāfi­jas, kuras biju savācis materiālos par sejas modelēšanu, un vairāk nekā puse no tām piederēja pie tipa, kam «seja pie deguna izvirzīta uz priekšu». Viss bija gatavs, pat pā­rak gatavs.