Svešā seja

Pēc tam es vairākas nedēļas kustējos šajā klusumā — mehāniski, itin kā pārvietodams noīrētus locekļus. Bet reiz es pēkšņi pamanīju, ka lapegle aiz loga plivina vējā tie­vas, zaļganas atvases, vēstīdama, ka drīz jo drīz iestā­sies vasara. Tikpat negaidīti radās arī mans lēmums. Tas notika tajā vakarā, kad es, atceries, piepeši vakariņu laikā sāku kliegt, — esmu aizmirsis, kāds tam bija iegansts:

— Nu, saki man, saki, kas liek tev dzīvot ar manil — Es zināju, lai cik skaļš arī būtu mans kliedziens, tas pa­lika tikai klusēšanas daļa, un, nespēdams skatīties tev tieši sejā, es ieurbos ar acīm apvītušu zaļumu krāsas cilpiņā pie mazas zaļas podziņas uz krūtīm. Un, cenzdamies nesatrūk- ties pats no savas balss, nemitējos kliegt: — Atbildi tūlīt pat, atbildi! Kāpēc tu nešķiries no manis? Tagad nepiecie­šama pilnīga skaidrība — tās ir mūsu kopējās intereses. Vienkārši pēc inerces? Runā, nekautrējies! Nedrīkst ar varu piespiest sevi darīt to, par ko tu pati neesi pārlieci­nāta …

Kad es, izteicis visu, ieslēdzos savā kabinetā, biju no­žēlojamā stāvoklī kā papīra pūķis, kas nokļuvis lietū. Kāds sakars var pastāvēt starp mani — cilvēku, kas tāda nieka dēļ kā seja sarīkojis šādu neprātīgu scēnu, un mani — la­boratorijas vadītāju ar deviņdesmit septiņu tūkstošu jenu atalgojumu? Un, jo vairāk es domāju, jo vairāk pārvērtos caurumainā pūķī, no kura beidzot palikuši pāri tikai ska­liņi, — viss papīrs izšķīdis …

Un, kad bija palikuši tikai skaliņi un es biju atguvies, tad sapratu, ka rupjos un aizvainojošos vārdus, kurus metu tev sejā, man vajadzēja teikt sev pašam. Jā, mēs esam precējušies jau astoņus gadus. Astoņi gadi — nav mazais laiks. Katrā ziņā pietiekoši ilgs, lai atbildētu viens par otru, — kāds ēdiens otram patīk, kāds nepatīk. Nu, un, ja mēs varam pārstāvēt viens otru ēdiena garšas jau­tājumos, vai tad mēs nevaram darīt to pašu, kad runa ir par sejām? Tātad nebija nekādas nepieciešamības tēmu sa­runai veltīgi meklēt mūsu klusēšanā.

Es sāku drudžaini rakņāties savā atmiņā. Kaut kur no­teikti jābūt pilnvarai, kurā tu izraugies mani par savu pār­stāvi. Nevar nebūt. Bet, ja mēs esam bijuši tik tālu viens no otra jau pirms nelaimes gadījuma, ko gan es tagad cenšos atgriezt, uzņemdamies visas šīs pūles ar masku? Tātad man gluži vienkārši nav ko atgriezt. Un, tā kā nav absolūti nekā, kas mums būtu bijis jāslēpj vienam no otra visus šos astoņus gadus, kas aizritējuši bez jebkādiem no­tikumiem, man nav ko šaubīties par to patlaban, kad mani iežogo izteiksmes trūkums — daudz biezāka siena par manām saitēm. Tātad es jau esmu zaudējis tiesības kaut ko prasīt. Ja neesmu neko pazaudējis, tad nevaru prasīt arī atlīdzinājumu. Varbūt man jāsamierinās ar to, ka mans sākotnējais izskats arī ir maska, un nepretojoties apmierināties ar savu tagadējo stāvokli?

… Diezgan dziļa problēma. Pats fakts, ka es to uzska­tīju par dziļu, bija ārkārtīgi dziļš. Tātad pat patmīlības dēļ man jāveic pārstāvja misija. Šis darbs mani ne sevišķi valdzināja, bet, mobilizējis visas atmiņas, iespaidus, sa­runas, es radīju tavu modeli un sāku atcerēties, kādi se­jas vaibsti tev patika, un, nolicis sevi tavā vietā, centos atminēties dažādu vīriešu sejas izteiksmi. Es izjutu pretī­gumu, it kā aiz apkakles būtu aizlīdis kāpurs. Bet, iekams novērtēju, kas ir visi šie vīrieši, kā lai precīzāk uztveru, kas esi tu pati? Lēcai noteikti jābūt stingri nofiksētai. Ja tā cilāsies kā medūza, tad vari skatīties cik skatīdamies, nekā tikpat neredzēsi. Arī patlaban, kad es visiem spēkiem centos saskatīt tevi, tu, kā likās, pārvērties gan punktā, gan līnijā, gan virsmā un visbeidzot kļuvi bezveidīgs tuk­šums un izslīdēji caur manu piecu sajūtu tīklu.

Es apstulbu. Ko gan es esmu redzējis, pie kā vērsies, ar kādām jūtām dzīvojis šo diezgan ilgo laiku? Vai tie­šām es tik maz zināju par tevi? Es sastingu apjukumā ta­vas iekšējās pasaules priekšā — nepazīstams apvidus, tīts nepārredzamā pienainā miglā. Man uzmācās tāds kauns, ka biju ar mieru aptīt ap savu seju vēl tikpat daudz saišu.

Bet varbūt tieši ir labi, ka nu reiz esmu piespiests pie sienas. Es izmetu laukā aiz apkakles aizlīdušo tārpu, sa­ņēmu sevi rokās un atgriezos viesistabā, — paslēpusi seju plaukstās, tu sēdēji pie televizora ar izslēgtu skaņu. Droši vien klusu raudāji. Pietika man to redzēt, lai tūlīt sa­prastu, ka iespējams pavisam cits izskaidrojums, kāpēc, kā izrādījās, es neesmu spējīgs būt tavs pārstāvis.

Laikam nevar apgalvot, ka biju ideāls pārstāvis. Katrā Ziņā noteikti var sacīt, ka es izturējos pret tevi vienpusīgi, pat neiedomādamies, ka tu vari izrādīt sevišķu interesi par vīrieša seju. Ko gan tas deva? Tagad esmu spiests pār­vērsties par īstu savedēju! Vai tad tā nav parastā laulību forma, kad no paša sākuma tiek atmests jautājums par to, kāda ir tavas sievas gaume vīriešu seju ziņā (gaume ēdienu izvēlē ir cits jautājums). Kad vīrietis un sieviete stājas laulībā, viņiem jāatmet līdzīgas šaubas un ziņkā­rība. Ja te nav saskaņas, tad labāk nesākt tādu grūtu ceļu.