Tālā varavīksne

ieraudzīja, ka antena jau ieslēgta. Tad viņš atkal pārlaida skatienu debesīm. Cauri luk­tura spektrolītam debesis šķita maigi zilas, un tās bija pilnīgi tukšas. «Jāizlemj,» viņš nodomāja. Viņš pašķielēja uz zēnu. Zēns aiz­rautīgi attēloja vētras kaucienus.

—       Panāc šurp, Robi, — teica Gaba. Viņš stāvēja pie durvīm.

Roberts izkāpa.

—  Piever durvis, — sacīja Gaba.

Bija dzirdams, kā otrpus aerobusam Taņa kaut ko stāsta bērniem un kā zēns pilota krēslā svilpo un dūc.

—   Kad tas būs šeit? — Gaba jautāja.

—  Pēc pusstundas.

—  Kas noticis ar motoru?

—  Nav degvielas.

Gabas seja kļuva pelēka.

—       Kāpēc? — viņš muļķīgi jautāja. Roberts klusēja. — Un tavā flaierā?

—        Tādam čemodānam tur nepietiks pat piecām minūtēm.

Gaba ar dūri iebelza sev pa pieri un apsē­dās zālē.

—        Tu esi mehāniķis, — viņš aizsmacis teica. — Izdomā kaut ko.

Roberts atspiedās pret aerobusu.

—        Vai atceries pasaciņu par vilku, kazu un kāpostiem? Šeit ir divpadsmit bērnu, sie­viete un mēs abi. Sieviete, kuru es mīlu vairāk

par visiem cilvēkiem pasaulē. Sieviete, kuru es izglābšu, lai tas maksātu ko maksādams. Tā. Flaiers ir divvietīgs.

Gaba pameta ar galvu.

—   Saprotu. Par to nav nemaz ko runāt, protams. Lai Taņa kāpj flaierā un ņem līdzi tik daudz bērnu, cik iet iekšā …

—  Nē, — teica Roberts.

—  Kāpēc ne? Pēc divām stundām yiņi būs Galvaspilsētā.

—   Nē, — Roberts atkārtoja. — Tas viņu neglābs. Vilnis sasniegs Galvaspilsētu pēc trim stundām. Tur gaida zvaigžņu kuģis. Taņai jālido projām ar to. Nerunā man pretī! — viņš kā ārprātā čukstēja. — Ir iespē­jami tikai divi varianti: vai nu ar Taņu li­doju es, vai ar Taņu lido tu. Bet tad tu ap­zvērēsi pie visa, kas tev svēts, ka Taņa lidos projām ar šo zvaigžņu kuģi! Izvēlies.

—   Tu esi jucis! — Gaba iesaucās. Viņš lēni piecēlās no zāles. — Tie ir bērni! Atjē­dzies! …

—   Bet tie, kas paliks te, tie nav bērni? Kurš izvēlēsies tos trīs, kas lidos uz Galvas­pilsētu un uz Zemi? Tu? Ej izvēlies!

Gaba bez skaņas vārstīja muti. Roberts paskatījās uz ziemeļiem. Vilnis bija jau labi redzams. Mirdzošā josla cēlās aizvien aug­stāk, velkot līdzi smago, melno aizkaru.

—   Nu? — teica Roberts. — Zvērēsi?

Gaba lēni pašūpoja galvu.

—   Tad paliec sveiks, — teica Roberts.

Viņš paspēra soli uz priekšu, bet Gaba no­stājās viņam ceļā.

—        Bērni! — viņš teica gandrīz bez ska­ņas.

Roberts abām rokām satvēra viņu aiz jakas atlokiem un piebāza seju cieši klāt viņa sejai.

—  Taņa! — viņš izdvesa.

Vairākas sekundes viņi klusēdami raudzī­jās viens otram acīs.

—        Viņa tevi ienīdīs, — Gaba klusi no­teica.

Roberts palaida viņu vaļā un iesmējās.

—       Pēc trim stundām arī es miršu, — viņš teica. — Man būs vienalga. Paliec sveiks, Gaba.

Viņi šķīrās.

—       Viņa nelidos tev līdzi, — Gaba nosauca viņam pakaļ.

Roberts neatbildēja. «Es pats to zinu,» viņš nodomāja. Viņš apgāja apkārt aerobusam un lieliem lēcieniem metās pie flaiera. Viņš re­dzēja sev pievērsto Taņas seju, ap viņu stā­vošo bērnu smaidošās sejiņas un jautri pa­māja ar roku, sajuzdams stipras sāpes sejas muskuļos, kas bija krampjaini savilkti bez­rūpīgā smaidā. Viņš pieskrēja pie flaiera, ieskatījās tajā, tad izslējās un uzsauca:

—  Taņuška, nāc palīgā!

Šajā pašā mirklī aiz aerobusa parādījās Gaba. Viņš lēkšoja četrrāpus.

—       Ē, ko jūs te garlaikojaties? — viņš ierē­cās. — Kas noķers Širhanu, vareno džungļu tīģeri?!

Viņš gari norēcās un, piespēris ar kāju, aizjoņoja četrrāpus uz mežu. Vairākas sekun­des bērni, mutes pavēruši, skatījās viņā, tad kāds jautri iespiedzās, kāds kareivīgi ieauro­jās un viss bariņš aizdrāzās paka Gabam, kurš rūkdams glūnēja, paslēpies aiz kokiem.

.Atskatījusies Taņa pienāca pie Roberta un izbrīnā pasmaidīja.

—  Cik savādi, — viņa sacīja, — it kā ne­būtu nekādas katastrofas.

Roberts arvien vēl raudzījās turp, kur bija nozudis Gaba. Redzēt nevienu vairs nevarēja, bet smiekli un spiedzieni, krūmu brīkšķēšana un Sirhana draudīgie rēcieni no krūmiem bija skaidri sadzirdami.

—   Cik savādi tu smaidi, Robik, — Taņa teica.

—  Tas Gaba gan ir jokupēteris! — Roberts sacīja un tūdaļ nožēloja — vajadzēja klusēt. Balss neklausīja.

—   Kas noticis, Robi? — Taņa tūlīt jau­tāja.

Viņš neviļus palūkojās pāri viņas galvai. Viņa arī atgriezās un paskatījusies izbīlī pie­spiedās tam klāt.

—  Kas tas ir? — viņa jautāja.

Vilnis jau sniedzās līdz Saulei.

—   Jāsteidzas, — Roberts teica. — Kāp kabīnē un pacel sēdekli.

Viņa veikli ielēca kabīnē, un tad viņš ar milzīgu lēcienu sekoja Taņai, ar labo roku apskāva viņas plecus un saspieda tā, lai viņa nevarētu pakustēties, un bez ieskrējiena uzrāva flaieru gaisā.

— Robi! — Taņa nočukstēja. — Ko tu dari, Robi?!…

Viņš neskatījās viņā. Viņš spieda no flaiera visu, ko vien varēja. Un tikai ar pašu acs kaktiņu viņš ieraudzīja lejā pļavu, vientuļu aerobusu un mazu sejiņu, kas ziņkārīgi vērās no vadītāja kabīnes.

8. NODAĻA