Tālā varavīksne

Dienas svelme jau sāka mazināties, kad pēdējie pterokāri pārkrauti un pārpildīti, ša­sijas lauzdami, nolaidās ielās, kas atradās blakus laukumam Padomes ēkas priekšā. Tagad šajā plašajā laukumā bija sapulcēju­šies gandrīz visi planētas iedzīvotāji.

No ziemeļiem un dienvidiem pilsētā lēni vilkās iekšā kroplīgo zemesracēju «kurmju» žvadzošās kolonas ar Pēddziņu pazīšanas zīmēm un celtnieku enerģētiķu dzeltenajiem zibeņiem. Tās apstājās laukuma vidū un pēc īsas apspriedes, kur runāja tikai divi cil­vēki .— katrs trīs minūtes pusbalsī —, sāka rakt dziļu šahtu — patvertni. «Kurmji» ap­dullinoši dārdēja, uzlaužot betona segumu, bet pēc tam cits pēc cita, ērmīgi izliekušies, pazuda zemē. Apkārt šahtai izauga sasmalci­nātas zemes riņķveida kalns, bet laukums pieplūda ar denaturēta bazalta nepatīkamo, skābo smaku, kas neizzuda.

Nulles lauka fiziķi aizpildīja tukšos teātra stāvus iepretim Padomes ēkai. Visu dienu viņi bija atkāpušies, aizsargājot ar «haribdu» avārijas vienībām katru novērošanas punktu, katru tālās kontroles staciju, glābdami, cik vien varēja, iekārtas un zinātnisko dokumen­tāciju, katru mirkli riskējot ar dzīvību, kamēr Lamonduā un direktora kategoriskā pavēle tos atsaukusi uz Galvaspilsētu. Viņus varēja pazīt pēc satrauktā, izaicinoši vainīgā iz­skata, pēc nedabiski skaļajām balsīm, pēc asprātībām, kuru sāls slēpās īpašos apstāk­ļos un par kurām neviens nesmējās, pēc ner­vozajiem, skaļajiem smiekliem. Tagad viņi Aristoteļa un Pagavas vadībā atlasīja un pārfotografēja uz mikrofilmām visvērtīgākos materiālus, lai evakuētu tos no planētas.

Liela mehāniķu un meteorologu grupa ap­metās pilsētas nomalē un sāka celt konvei­jeru cehus, lai būvētu nelielas raķetes. Bija nodomāts piekraut šīs raķetes ar svarīgāka­jiem dokumentiem un izsūtīt ārpus atmosfē­ras robežām mākslīgo pavadoņu veidā, lai vēlāk tos pievāktu un nogādātu uz Zemes. Raķetniekiem pievienojās daļa autsaideru — tādi, kas instinktīvi juta, ka nevar sēdēt, ro­kas klēpī salikuši, tādi, kas tiešām spēja un gribēja palīdzēt, un tādi, kas patiesi ticēja nepieciešamībai glābt svarīgāko dokumentā­ciju.

Bet uz laukuma, kas mudžēja no «gepar- diem», «medūzām», «degunradžiem», «dili­žansiem», «kurmjiem» un «grifiem», bija pa­licis vēl ļoti daudz ļaužu. Šeit atradās bio­logi un planetologi, kuru darbam šajās pēdē­jās stundās nebija nekādas nozīmes, autsai­deri — mākslinieki un aktieri — kas bija apjukuši no negaidītajiem notikumiem, sanik­noti, apmulsuši un nezināja, ko iesākt, kurp iet un kam izteikt pretenzijas. Kaut kādi ļoti savaldīgi un mierīgi cilvēki, sapulcējušies bariņos starp mašīnām, nesteigdamies saru­nājās par visdažādākajām tēmām. Un vēl kaut kādi cilvēki, kas, klusēdami un galvas nokāruši, sēdēja kabīnēs vai spiedās pie ēku sienām.

Planēta bija kļuvusi tukša. Visi iedzīvo­tāji — katrs cilvēks bija izsaukts, izvests, noķerts visattālākajos un mežonīgākajos stū­ros un atvests uz Galvaspilsētu. Galvaspil­sēta atradās uz ekvatora, un tagad visi pla­nētas ziemeļu un dienvidu platuma grādi bija tukši. Tur bija palikuši tikai nedaudzi, paziņodami, ka viņiem esot vienalga, bez tam virs tropu mežiem bija pazudis aerobuss ar bērniem un audzinātāju kopā ar smago «grifu», ko izsūtīja viņus meklēt.

Ēkā ar sidrabaino smaili pēdējās stundās nepārtraukti apspriedās Varavīksnes Pa­dome. Laiku pa laikam vispārējās translāci­jas reproduktors direktora vai Kaneko balsī nosauca visnegaidītāko cilvēku vārdus. Viņi skrēja uz Padomes ēku, pazuda aiz durvīm, pēc tam izskrēja ārā, kāpa pterokāros vai flaieros un devās prom no pilsētas. Daudzi no tiem, kuriem nebija, ko darīt, pavadīja viņus ar skaudīgiem skatieniem. Nebija zi­nāms, par kādiem jautājumiem Padomē ap­spriežas, bet vispārējās translācijas reproduk- tori galveno bija jau norēkuši: katastrofas draudi ir pilnīgi reāli; Padomes rīcībā ir ti­kai viens desanta zvaigžņu kuģis ar nelielu celtspēju; bērnu Pilsētiņa evakuēta, un bērni izvietoti pilsētas parkā audzinātāju un ārstu uzraudzībā; zvaigžņu kuģis «Bulta» nepār­traukti uztur sakarus ar Varavīksni un tuvo­jas tai, bet pienāks ne ātrāk kā pēc desmit stundām. Trīs reizes stundā Padomes dežu­rants informēja laukumu par Viļņa frontu stā­vokli. Reproduktors dārdēja: «Uzmanību, Va­ravīksne! Pārraidām informāciju …» Un tad laukums apklusa, un visi kāri klausījās, īgni atskatīdamies uz šahtu, no kurienes nāca «kur­mju» dobjā rūkoņa. Vilnis kustējās dīvaini. Tā* paātrinājums te palielinājās — un tad ļaudis sadrūma, nolaida acis —, te samazi­nājās —'un tad sejas kļuva gaišākas un parā­dījās nedroši smaidi. Bet Vilnis kustējās uz priekšu, dega sējumi un meži, liesmoja at­stātie ciemi.

Oficiālās informācijas bija ļoti maz — var­būt tāpēc, ka nebija neviena, kas ar to no­darbotos, un nebija arī laika —, un, kā pa­rasti tādos gadījumos, par informācijas gal­veno avotu kļuva baumas.