Tālā varavīksne

—        Es, es! — Pišta pavīpsnāja. — Neiz­skatās? Tūlīt tu pārliecināsies. Uz laukuma. Kad ies vaļā ķīviņš. Varu tev galvot, ka tā būs absolūti nepedagoģiska aina.

Viņi lēnām kāpa lejup.

—   Lai tik ķīvējas, — sacīja Gorbovskis.

—  Tas uz tevi neattiecas. Kur ir bērni?

—  Parkā.

— Ļoti labi. Dodies turp, un — dzirdi? — lai bērni nekavējoties kāpj «Tarielā». Tur tevi gaida Marks un Persijs. Mazbērnu novietne jau ir kuģi. Dodies ātri.

—   Tu esi malacis, — teica Pišta.

—   Kā tad citādi? — teica Gorbovskis.

—  Bet tagad — skrien!

Pišta uzsita viņam pa plecu un gāzelēda­mies noskrēja pa kāpnēm. Gorbovskis izgāja

ārā pēc viņa. Viņš ieraudzīja simtiem seju, kas skatījās viņā, un sadzirdēja megafonā dārdošo Matveja balsi:

—  …un faktiski mēs tagad izlemjam, kas ir visdārgākais gan visai cilvēcei, gan mums — daļai no cilvēces. Pirmais runās bērnu kolonijas vadītājs biedrs Staņislavs Pišta.

—  Viņš aizgāja, — teica Gorbovskis.

Direktors atskatījās.

—  Kā tā — aizgāja? — viņš čukstus no­prasīja. — Uz kurieni?

Laukumā bija ļoti klusi.

—  Tad atļaujiet man, — teica Lamonduā. Viņš paņēma megafonu.

Gorbovskis redzēja, ka viņa smalkie, bal­tie pirksti cieši aptver krampjaini savilktos, resnos Matveja pirkstus. Direktors neatdeva megafonu uzreiz.

—   Mēs visi zinām, kas ir Varavīksne, — Lamonduā sāka. — Varavīksne ir planēta, ko kolonizējusi zinātne un kas domāta fizi­kas eksperimentiem. So eksperimentu rezul­tātus gaida visa cilvēce. Katrs, kas atbrauc uz Varavīksni un dzīvo šeit, zina, uz kurieni viņš ir atbraucis un kur dzīvo. — Lamonduā runāja asi un pārliecināti. Viņš tagad bija ļoti skaists — bāls, taisni izslējies, sasprin- dzis kā stīga. — Mēs visi esam zinātnes ka­reivji. Mēs esam atdevuši zinātnei visu savu mūžu. Mēs esam atdevuši tai visu savu mī­lestību un visu labāko, kas mūsos ir. Un tas, ko mēs esam radījuši, būtībā vairs nepieder mums. Tas pieder zinātnei un visiem divdes­mit miljardiem Zemes iedzīvotāju, kas izkai­sīti izplatījumā. Sarunas par morālām tēmām vienmēr ir ļoti smagas un nepatīkamas. Un pārāk bieži šajās sarunās saprātu un loģiku traucē mūsu tīri emocionālais «gribu» vai «negribu», «patīk» vai «nepatīk». Bet eksistē objektīvs likums, kas virza cilvēces attīstību. Tas nav atkarīgs no mūsu emocijām. Un tas skan: cilvēcei ir jāizzina. Tas ir vissvarīgā­kais — zināšanu cīņa pret nezināšanu. Un ja mēs gribam, lai mūsu rīcība, vadoties pēc šī likuma, neliktos nejēdzīga, mums tas jā­ievēro arī tad, ja jāatkāpjas no dažām iedzim­tām vai ieaudzinātām idejām. — Lamonduā apklusa un atpogāja krekla apkaklīti. — Vis­vērtīgākais uz Varavīksnes ir mūsu darbs. Trīsdesmit gadus mēs esam pētījuši diskrēto telpu. Mēs esam šeit savākuši labākos Zemes nulles lauka fiziķus. Idejas, ko radījis mūsu darbs, patlaban vēl tikai apgūst, tik dziļas, perspektīvas un bieži vien arī paradoksālas tās ir. Es nekļūdīšos, ja sacīšu, ka tikai šeit, uz Varavīksnes, eksistē ļaudis, kas ir telpas jaunas izpratnes nesēji, un ka tikai uz Vara­vīksnes ir eksperimentālais materiāls, kas dos iespēju šo jēdzienu nopamatot teorētiski. Bet pat mēs, speciālisti, nespējam šodien pa­teikt, kādu gigantisku, nepārredzamu varu pār pasauli cilvēcei dos mūsu jaunā teorija. Zinātne tiktu atsviesta ne par trīsdesmit gadiem, bet par simt, divsimt, trīssimt ga­diem …

Lamonduā apklusa, viņa seja pārklājās sarkaniem plankumiem, pleci saguma. Pilsētā valdīja nāves klusums.

— Ļoti gribas dzīvot, — Lamonduā pēkšņi sacīja. — Un bērni … Man ir divi, zēns un meitene; viņi ir tur, parkā … Nezinu. Izle- miet.

Viņš nolaida megafonu un palika stāvot pūļa priekšā nošļucis, novecojis un nožēlo­jams.

Pūlis klusēja. Klusēja nulles lauka fiziķi, kas stāvēja pirmajās rindās, šie nelaimīgie jaunās telpas izpratnes nesēji, vienīgie visā izplatījumā. Klusēja gleznotāji, rakstnieki un aktieri, kas labi zināja, ko nozīmē trīsdesmit gadu darbs, un kas pārāk labi zināja, ka ne­vienu šedevru nevar atkārtot. Stāvēdami uz izraktās zemes kaudzēm, klusēja celtnieki, kuri trīsdesmit gadus bija nostrādājuši plecu pie pleca ar nuiles lauka fiziķiem un nulles lauka fiziķu labā. Klusēja Padomes locekļi — cilvēki, kurus uzskatīja par visgudrākajiem, vispiedzīvojušākajiem, vislabākajiem un no kuriem pirmām kārtām bija atkarīgs tas, kam vajadzēja notikt.