Tālā varavīksne

Ķipari dažādas krāsas jaciņās, biksītēs un cepurītēs bija priecīgi satraukti, jau iedomā­joties vien, ka varēs lidot ar īstu zvaigžņu kuģi. Viņi bija tik loti aizņemti paši ar sevi un ar zilgano, milzīgo kuģi, ka vecākus, kas drūzmējās apkārt, tik tikko ievēroja. Vecāki viņus šobrīd neinteresēja. Lūkas apaļajā cau­rumā stāvēja Persijs Diksons, kam mugurā bija vecu veca, sen aizmirsta zvaigžņu pilota parādes forma — smaga, ar steigā apsudra­botām pogām, ar nozīmītēm un žilbinošiem uzplečiem, forma, kurā bija neciešami kar­sti. Sviedri aumaļām tecēja pār viņa spal­vaino seju, un laiku pa laikam viņš ierēcās kā īsts jūrnieks: «Brim-brom-bramseles uz­vilkt! Vietās stā-ties! Enkuru pa-celt!» Tas bija oti jautri, un sajūsminātie mazuli ne­nolaida no viņa .ne acu. Tepat bija arī divi audzinātāji: vīrietis turēja rokā sarakstus, bet sieviete ļoti jautri dziedāja ar bērniem dziesmiņu par drosmīgo degunradzi. Bērni, neatraudami acis no Diksona, aizrautīgi dzie­dāja līdzi, vilkdami katrs savu.

Gorbovskis nodomāja, ka, ja pagrieztu pū­lim muguru, tiešām varētu iedomāties, ka labsirdīgais tēvocis Persijs noorganizējis pirmsskolas vecuma bērniem jautru lidojumu īstā zvaigžņu kuģī ap Varavīksni. Bet tad Diksons pacēla rokās kārtējo mazuli un pa­griezies nodeva kādam tālāk priekštelpā, bet Gorbovskim aiz muguras histēriski iekliedzās sieviete: «Toļik, manu Toļik! …» Atskatījies Gorbovskis ieraudzīja Maļajeva bālo seju, sasprindzinātās tēvu sejas, nožēlojamos, grei­zos smaidos savilktās māšu sejas, asaras acīs, sakodītās lūpas, izmisumu un sievieti, kas raustījās histērijas lēkmē un kuru, ap­ņēmis ap pleciem, steigšus aizveda cilvēks ar zemēm notrieptā kombinezonā. Un kāds aiz­griezās sānis, kāds salīka un ātri devās prom, uzgrūzdamies tiem, kas nāca pretim, bet kāds vienkārši nogūlās uz betona un sažņaudza galvu rokās.

Gorbovskis ieraudzīja Zeņu Vjazaņicinu, kas bija kļuvusi pilnīgāka un skaistāka, mil­zīgām, sausām acīm un sakniebtām lūpām. Viņa turēja pie rokas resnu, mierīgu zēnu sarkanās biksītēs.

Zēns gremoja ābolu un, acis iepletis, rau­dzījās mirdzošajā Persijā Diksonā.

—  Sveiks, Leonīd, — viņa sacīja.

—    Sveika, Zeņečka, — teica Gorbovskis.

Maļajevs un Patriks pagāja sāņus.

—  Kāds tu izkāmējis, — viņa sacīja. — Ar­vien vēl tikpat izkāmējis. Pat vēl vairāk iz­kaltis.

—  Bet tu esi kļuvusi skaistāka.

—  Vai es tevi pārāk neaizkavēju?

—      Nē, viss iet tā, kā vajag. Man tikai jā­

apskata kuģis. Es ļoti baidos, ka tomēr ne­pietiks vietas.

—       Ļoti grūti vienai. Mātvejs ir aizņemts, aizņemts, aizņemts … Reizēm man liekas, ka viņam viss ir pilnīgi vienalga.

—       Viņam nepavisam nav vienalga, — teica Gorbovskis. — Es ar viņu runāju. Es zinu: viņam nepavisam nav vienalga … Bet viņš neko nevar darīt. Visi Varavīksnes bērni — tie viņa bērni. Viņš nevar citādi.

Viņa tikko manāmi atmeta ar brīvo roku.

—        Es nezinu, ko darīt ar Aļošu, — viņa sacīja. — Viņš ir tā pieradis pie mājām. Viņš pat bērnudārzā nekad nav bijis.

—       Viņš pieradīs. Bērni ļoti ātri pierod pie visa, Zenečka. Un tu nebaidies: viņam būs labi.

—   Es pat nezinu, pie ka lai griežos.

—       Visi audzinātāji ir labi. Tu taču zini. Visi ir vienādi. Aļoškam būs labi.

—       Tu mani nesaproti. Viņš taču nav ne­kādos sarakstos.

—        Un kas tur briesmīgs? Vai viņš sarak­stos ir, vai nav, — neviens bērns nepaliks uz Varavīksnes. Saraksti vajadzīgi tikai tāpēc, lai bērni nepazustu. Gribi, es aiziešu un pa­teikšu, lai viņu ieraksta.

—      Jā, — viņa teica. — Nē'… Pagaidi. Vai es drīkstu kopā ar viņu iekāpt kuģī?

Gorbovskis skumīgi pakratīja galvu.

—       Nevajag, Zeņečka, — viņš maigi teica. — Nevajag traucēt bērnus.

—   Es nevienu netraucēšu. Es tikai gribu

paskatīties, kā viņam tur klāsies … Kas būs blakus…

—    Tādi paši bērni. Jautri un labsirdīgi.

—  Vai drīkstu iekāpt kopā ar viņu?

—  Nevajag, Zeņečka.

—        Vajag. Ļoti vajag. Viņš neiztiks viens pats. Kā viņš dzīvos bez manis? Tu neko ne­saproti. Jūs visi absolūti neko nesaprotat. Es darīšu visu, kas vajadzīgs. Jebkuru darbu. Es taču visu protu. Neesi tāds bezsirdis …

—        Žeņečka, paskaties apkārt. Tās ir mā­tes.

—        Viņš nav tāds kā visi. Viņš ir vājš. Kaprīzs. Viņš ir pieradis pie pastāvīgas ap- rūpēšanas. Viņš neiztiks bez manis. Neiz­tiks! Es taču to zinu labāk par visiem! Vai tiešām tu izmantosi brīdi, kad nav kam sū­dzēties par tevi?

—      Vai tiešām tu aizņemsi kāda bērna vietu, bet bērnam būs jāpaliek šeit?

—        Neviens nepaliks! — viņa kaisli teica. — Esmu pārliecināta, ka neviens! Visi saies! Bet man taču vieta nemaz nav vajadzīga! Jums taču ir kaut kādas mašīnu telpas, ka­meras … Man jābūt kopā ar viņu!

—        Es neko nevaru darīt tavā labā. Pie­dod …

—       Vari! Tu esi kapteinis. Tu visu vari. Tu taču vienmēr biji labsirdīgs cilvēks, Ļoņa!

—        Es arī tagad esmu labsirdīgs. Tu pat nevari iedomāties, cik es esmu labsirdīgs.

—       Es neatkāpšos no tevis, — viņa teica un apklusa.