Tālā varavīksne

—    Pirmklasniekus novietot koridorā, — viņš teica. — Otro un trešo klasi — vadības kabīnē. Tūliņ.

—   Un tas vēl nav viss, — klusi sacīja Dik­sons. — Desmit cilvēki iestrēguši kaut kur ceļā no Pilsētiņas… Liekas, ka aizgājuši bojā. Grupa vecāko klašu audzēkņu atsakās iekāpt. Un vēl ir grupa nupat atbraukušo autsaideru bērnu. Gan jau pats redzēsiet.

—   Izdariet tomēr tā, kā es teicu, — ierosi­nāja Gorbovskis. — Pirmās trīs klases kori­dorā un vadības kabīnē. Bet šeit — ekrānu, gaismu, rādiet filmas. Vēsturiskas filmas. Lai skatās, kā agrāk gājis. Sāciet, Persij. Un vēl — nostādiet bērnus rindā līdz pat Val- kenšteinam: lai pasniedz detaļas no rokas rokā, tad viņiem būs nodarbošanās.

Viņš ar pūlēm aizspraucās līdz lūkai un noskrēja lejā. Trapa piekājē, audzinātāju ielenkta, stāvēja dažāda vecuma bērnu grupa. Pa kreisi bija kaudzē nekārtīgi sasviesti vis­vērtīgākie Varavīksnes materiālās kultūras priekšmeti: dokumentu saiņi, vāki, mašīnas un mašīnu modeļi, drānā ievīstītas skulptū­ras, ruļļos satītas gleznas. Bet pa labi, soļus divdesmit attālu, stāvēja drūmi piecpadsmit un sešpadsmit gadu veci zēni un meitenes, un viņu priekšā, rokas aiz muguras saņēmis un galvu noliecis, staigāja ļoti nopietnais Staņislavs Pišta. Ne visai skaļi, bet skaidri viņš runāja:

—… Uzskatiet, ka tas ir eksāmens. Mazāk domājiet par sevi, vairāk par citiem. Un kas par to, ka jums kauns? Saņemieties un pār­variet šīs jūtas!

Vecāko klašu skolēni spītīgi klusēja.

Nospiesti kiusēja arī pieaugušie, kas bija sablī­vējušies pie kravas lūkas. Daži bērni slepus atskatījās — varēja redzēt, ka viņiem nebūtu nekas pretim aizšmaukt, taču aizbēgt nebija iespējams — visapkārt stāvēja viņu tēvi un mātes. Gorbovskis paraudzījās uz lūku. Pat no šejienes varēja redzēt, ka kuģis bāztin piebāzts. Plašajā kā vārti lūkā ciešā rindā stāvēja bērni. Tur neredzēja vairs bērnu se­jās — tās bija pārāk nonietnas un skumjas.

Gorbovskim kaut kā sāniski pievirzījās loti skaists, liela auguma jauns cilvēks ar skum­jām. lūdzošām acīm, kas neglīti kontrastēja ar viņa izskatu.

—  Tikai vienu vārdu, kapteini, — viņš dre­bošā balsī izstomīja. — Vienu pašu vārdu …

—  Acumirkli, — te; ca Gorbovskis.

Viņš piegāja pie Pištas un apņēma viņu ap pleciem.

—• Vietas pietiks visiem, — Pišta runāja. — Neuztraucieties …

—   Staņislav. — sacīia Gorbovskis, — pa­vēli, lai visi atlikušie iekāpj.

—   Tur nav vietas, — pilnīgi bez kādas secības iebilda Pišta. — Mēs gaidījām tevi. Labi būtu atbrīvot rezerves D-kameru.

—   «Tarielā» nav rezerves D-kameru. Bet vieta tūlīt atradīsies. Liec iekāpt.

Gorbovskis palika aci pret aci ar vecāko klašu skolēniem.

—   Mēs negribam lidot, — paziņoja viens no viņiem — garš, gaišmatains puisis spilgti zaļām acīm. — Jālido audzinātājiem.

—   Pareizi, — sacīja sīka meitene sporta biksēs. Aizmugurē iekliedzās Persijs Dik­sons:

—  Metiet! Taisni zemē!

No lūkas šķindēdamas sāka birt blokshēmu plāksnes. Bērnu ķēde bija sākusi darboties.

—  Nu tā, zēni un meitenes, sacīja Gorbov­skis. — Pirmkārt, jums vēl nav balsstiesību, jo neesat vēl beiguši skolu, un, otrkārt — vai sirdsapziņa jums ir? Tiesa — esat vēl jauni un alkstat pēc varoņdarbiem, taču ne­laime tā, ka šeit jūsu nevajag, bet kuģī — vajag. Man bail iedomāties, kas tur notiks inerces lidojumā. Katrā pirmsskolas vecuma bērnu kajītē nepieciešami divi vecākie, vis­maz trim veiklām meitenēm jādežurē maz­bērnu novietnē un jāpiepalīdz jaunpiedzi- mušo mātēm. īsi sakot — lūk, kur jums būs jāveic varoņdarbs.

—   Piedodiet, kaptein, — izsmējīgi sacīja zaļacainais, — bet visus šos pienākumus lie­liski var veikt audzinātājas.

—  Piedodiet, jaunais cilvēk, — sacīja Gor­bovskis, — bet es domāju, ka jums ir zinā­mas kapteiņa tiesības. Kā kapteinis es jums apsolu, ka no visiem audzinātājiem lidos ti­kai divi. Bet galvenais — pacentieties iedo­māties, kā tālāk dzīvos jūsu audzinātāji, ja viņi ieņems kuģī jūsu vietas. Rotaļas beigu­šās, zēni un meitenes, jūsu priekšā ir dzīve, tāda, kāda tā reizēm mēdz būt, par laimi — reti. Bet tagad piedodiet, es esmu aizņemts.

Jums par mierinājumu es varu sacīt tikai vienu — jūs iekāpsiet kuģī pēdējie. Viss!

Viņš pagrieza tiem muguru un ar joni uz­grūdās jaunajam cilvēkam ar skumīgajām acīm.

—    Vai, piedodiet, — sacīja Gorbovskis. — Biju jūs pavisam piemirsis.

—    Jūs sacījāt, ka lidošot divi audzinā­tāji, — aizsmakušā balsī teica jaunais cil­vēks. — Kas?

—   Kas jūs tāds esat? — jautāja Gorbov­skis.

—    Esmu Roberts Skļarovs, nulles lauka fiziķis. Bet runa nav par mani. Es jums tūlīt visu pastāstīšu. Tikai vispirms pasakiet, kuri audzinātāji lidos?

Skļarovs … Skļarovs … Brīnum pazīstams uzvārds. Kur es par viņu esmu dzirdējis?

—    Kamils, — teica Skļarovs, piespiesti smaidīdams.

—   Ā, — noteica Gorbovskis. — Tātad jūs interesē, kuri lidos? — Viņš noskatīja Skļa- rovu. — Labi, es jums pateikšu. Tikai jums. Lidos vadītājs, un lidos galvenais ārsts. Viņi to vēl nezina.