Tālā varavīksne

Pilsētā gar galvenās ielas malām stāvēja daudzkrāsainas gleznas, kuras mākslinieki bija izlikuši apskatei pēdējo reizi — pret ko­kiem, māju sienām, pret viļņvadiem, kas stie­pās šķērsām pāri ceļam, pret augstsprieguma līnijas stabiem. Pie gleznām stāvēja cilvēki, kaut ko atcerējās, klusi priecājās, kāds — ir nu gan nevaldāms — iesāka strīdu, bet jauka, tieviņa sieviete rūgti raudāja, skaļi atkārto­dama: «2ēl, vai, cik žēl!» Gorbovskim ienāca prātā, ka viņš kaut kur ir šo sievieti redzē­jis, bet tā arī viņš nespēja atcerēties, kur.

Skanēja nepazīstama mūzika: vasaras ka­fejnīcā blakus Padomes ēkai mazs, vārgs cil­vēciņš neparasti kaisli un temperamentīgi spēlēja koncerta horeolu, un pie galdiņiem sēdošie nekustēdamies klausījās viņā; daudzi sēdēja uz kāpnītēm vai tieši kafejnīcas zā­lājā, bet pie horeolas bija pieslieta liela kar­tona lapa, uz kuras greiziem burtiem bija uz­rakstīts: «Tālā Varavīksne. Dziesma. Nepab.».

Apkārt šahtai bija daudz ļaužu, un visi bija aizņemti. Blāvi laistījās milzīgais, vēl nepa­beigtais ieejas kesona kupols. No teātra ēkas vilkās nulles lauka fiziķu ķēdīte, kas stiepa vākus, tīstokļus, kārbu kaudzes. Gorbovskis pēkšņi atcerējās vākus, ko viņam bija iedevis Maļajevs. Viņš mēģināja atcerēties, kur tos licis. Liekas, atstāju vadības kabīnē. Bet var­būt priekštelpā? Nevajag atcerēties. Nav sva­rīgi. Jābūt pavisam bezrūpīgam. Dīvaini, vai tad fiziķi vēl cer? Protams, uz brīnumu jau var cerēt vienmēr. Taču jocīgi, ka šoreiz uz brīnumu cer paši skeptiskākie un loģiskākie planētas ļaudis.

Pie Padomes nama sienas- blakus parādes durvīm, kājas izstiepis, sēdēja akls cilvēks ar apsaitētu seju, ģērbies saplēstā pilota kombinezonā. Viņam uz ceļiem gulēja mir­dzošs, niķelēts bandžo. Galvu atmetis, aklais klausījās dziesmu «Tālā Varavīksne».

Aiz kupola parādījās viltus stūrmanis Hanss ar milzīgu saini uz pleca. Ieraudzījis Gorbovski, viņš uzsmaidīja un garām iedams sacīja: «Ā, kapteini Kā ar jūsu ulmotroniem?

Vai dabūjāt? Bet mēs, rau, glabājam arhī­vus. Ļoti nogurdinoši. Cik traka diena …» Laikam tas uz Varavīksnes bija vienīgais cil­vēks, kas tā arī neuzzināja, ka Gorbovskis ir īstais «Tariela» kapteinis.

No Padomes loga Gorbovski uzrunāja Mat­vejs.

—   «Tariels» jau orbītā! — viņš iesaucās.

—   Tikko atsveicinājās. Tur viss kārtībā.

—    Nāc lejā, — aicināja Gorbovskis.

—  Iesim kopā.

Matvejs papurināja galvu.

—       Nē, draudziņ, — viņš sacīja. — Man ir milzums darīšanu, bet laika maz … — Viņš apklusa, pēc tam apjucis piebilda: — Vai zini, kur atradās 2eņa?

—   Varu iedomāties, — sacīja Gorbovskis.

—   Kāpēc tu to darīji? — jautāja Matvejs.

—       Es neesmu neko darījis, goda vārds, — sacīja Gorbovskis.

Matvejs pārmetoši pakratīja galvu un pa­zuda istabā, bet Gorbovskis soļoja tālāk.

Viņš iznāca jūras krastā, lieliskajā, zeltai- ^ najā pludmalē ar raibiem saulessargiem un ērtiem atpūtas krēsliem, ar kuteriem un lai­vām, kas stāvēja sarindojušās pie pazema­jiem steķiem. Viņš atlaidās kādā krēslā, ar baudu izstiepa kājas, sakrustoja rokas uz vēdera un raudzījās uz rietumiem, uz asins- sārto rietošo sauli. Pa labi un pa kreisi mā­cās virsū samta melnas sienas, viņš centās neievērot tās.

«Tagad man vajadzētu startēt uz Lalandu,»

viņš snauzdams domāja. «Mēs trijatā sēdētu vadības kabīnē, un es viņiem stāstītu, cik varena planēta ir Varavīksne un kā es to krustām šķērsām izbraukāju pa vienu dienu. Persijs Diksons klusētu, tīdams ap pirkstu bārdu, bet Marks sūkstītos, ka viss jau re­dzēts, ka visur garlaicīgi un vienādi. Bet rīt k ap šo laiku mēs izietu no deritrinitācijas …»

Viņam garām, galvu nokārusi, pagāja tā skaistā meitene ar sirmumu zeltainajos ma­tos, kura kosmodromā tik savlaicīgi bija pār­traukusi viņa nepatīkamo sarunu ar Skļa- rovu. Viņa gāja gar pašu ūdens malu, un viņas seja vairs neizskatījās pārakmeņoju- sies, tā vienkārši bija bezgala nogurusi. So­ļus piecdesmit tālāk viņa apstājās, pastāvēja, vērdamās jūrā, apsēdās smiltīs, atspiezdama zodu pret ceļiem. Tūlīt pat Gorbovskim pie auss kāds smagi nopūtās, un pašķielējis Gor­bovskis ieraudzīja Skļarovu. Arī Skļarovs skatījās uz meiteni.

—  Nekam nav jēgas, — viņš sacīja ne vi­sai skaļi. — Esmu dzīvojis garlaicīgu, neva­jadzīgu dzīvi! Un pats sliktākais pataupīts pēdējai dienai…

—   Draudziņ — sacīja Gorbovskis, — kas tad pēdējā dienā var būt labs?

—  Jūs vēl nezināt…

—   Zinu, — sacīja Gorbovskis. — Visu zinu …

—  Visu jūs nevarat zināt… Es taču dzirdu, kā jūs ar mani runājat.

—  Kā?

—  Kā ar parastu cilvēku. Bet es esmu gļē­vulis un noziedznieks.

—  Nu. Robert, — teica Gorbovskis. — Kas tad jūs par gļēvuli un noziedznieku?

—   Esmu gļēvulis un noziedznieks, — spī­tīgi atkārtoja Roberts. — Es droši vien esmu pat sliktāks, jo uzskatu, ka esmu visu darī­jis parei/i.

—    Zaķpastalu un noziedznieku nemēdz būt, — sacīja Gorbovskis. — Es drīzāk noti­cēšu, ka cilvēks spējīgs augšāmcelties, nekā izdarīt noziegumu.

—  Nevajag mani mierināt. Es jau teicu, ka jūs nezināt visu.

Gorbovskim laiski pagrieza pret viņu galvu.