Tālā varavīksne

Gorbovskis izkapa no pterokara un devas uz zvaigžņu kuģi. Kad viņš gāja garām Alai, viņa žēlabaini uzsmaidīja un teica: «Es gaidu Marku.» «Jā, jā, viņš drīz iznāks,» sirsnīgi atteica Gorbovskis un devās tālāk. Bet viņu tūlīt apturēja, un viņš saprata, ka sasniegt lūku nebūs tik vienkārši.

Liels, bārdains cilvēks panamā nostājās viņam ceļā.

—   Biedri Gorbovski, — viņš teica. — Es jūs lūdzu, ņemiet.

Viņš sniedza Gorbovskim garu, smagu tīs­tokli.

—  Kas tas ir? — Gorbovskis jautāja.

—   Mana pēdējā glezna. Esmu Johans Surds.

—  Johans Surds? — Gorbovskis atkārtoja. — Es nezināju, ka jūs esat šeit.

—   Ņemiet. Tā sver pavisam maz. Tas ir labākais, ko esmu savā mūžā radījis. Es to atvedu šurp uz izstādi. Tas ir «Vējš» …

Gorbovskim iekšā viss sažņaudzās.

—      Dodiet šurp, — viņš teica un uzmanīgi paņēma tīstokli.

Surds paklanījās.

—       Paldies, Gorbovski, — viņš teica un pa­zuda pūlī.

Kāds stipri un sāpīgi sagrāba Gorbovski aiz rokas. Viņš pagriezās un ieraudzīja jaunu sievieti. Viņai drebēja lūpas un seja bija slapja no asarām.

—      Jūs esat kapteinis? — viņa jautāja aiz- lūzušā balsī.

—  Jā, jā, esmu kapteinis.

Sieviete vēl sāpīgāk saspieda viņa roku.

—       Tur ir mans dēls, mans zēns… kuģī… — Lūpas sāka raustīties. — Es bai­dos …

Gorbovskis rādīja izbrīnītu seju.

—       Nu ko jūs… viņš tur ir pilnīgā dro­šībā.

—       Jūs esat pārliecināts? Jūs apsolāt man? …

—       Viņš tur ir pilnīgā drošībā, — Gorbov­skis noteikti atkārtoja. — Tas ir ļoti labs kuģis! ,

—        Tik daudz bērnu, — viņa šņukstot sa­cīja. — Tik daudz bērnu!… Sieviete palaida vaļā viņa roku un novērsās. Gorbovskis, ne­ziņā pamīņājies uz vietas, devās tālāk, ar rokām un sāniem sargājot Surda šedevru, bet tūdaļ viņu sagrāba no abām pusēm zem elkoņiem.

—   Tas sver tikai trīs kilogramus, — teica bāls, stūrains vīrs. — Es nekad nevienam neko neesmu lūdzis …

—       Redzu, — Gorbovskis piekrita. Tas pa­tiesi bija redzams.

—       Te ir atskaite par Vi|ņa novērojumiem desmit gadu laikā. Seši miljoni fotokopiju.

—       Tas ir ļoti svarīgi! — apliecināja otrs cilvēks, kas turēja Gorbovski aiz kreisā el­koņa. Viņam bija biezas, labsirdīgas lūpas, neskūti vaigi un mazas, lūdzošas actiņas.

—   Saprotiet, tas ir Maļajevs … — Viņš ar pirkstu parādīja uz pirmo. — Jums katrā ziņā jāpaņem šī mape …

—    Klusējiet, Patrik, — teica Maļajevs.

—   Leonīd Andrejevič, saprotiet taču … Lai tas nekad vairs neatkārtotos… Lai nekad vairs … — viņam aizrāvās elpa. — Lai vairs neviens nekad un nekur neprasītu no mums šādu kaunpilnu izvēli…

—   Nesiet man pakaļ, — teica Gorbovskis.

—  Man ir pilnas rokas.

Viņi atlaida Gorbovski, un viņš paspēra soli uz priekšu, bet ar ceļgalu atsitās pret lielu, brezentā ievīstītu priekšmetu, ko ar acīm redzamu piepūli turēja paceltu divi jau­nieši vienādās zilās beretēs.

—  Varbūt paņemsiet? — izelsa viens.

—  Ja varētu … — teica otrs.

—  Mēs to būvējām divus gadus …

—  Lūdzu.

Gorbovskis pakratīja galvu un mēģināja viņus uzmanīgi apiet.

—   Leonīd Andrejevič, — žēlabaini teica pirmais. — Mēs jūs lūdzam.

Gorbovskis no jauna papurināja galvu.

—   Nezemojies, — nikni noteica oLrs. Viņš pēkšņi atlaida savu stūri, un ievīstītais priekš-' mets ar troksni atsitās pret zemi. — Nu, ko tu turi?

Viņš negaidīti nikni iespēra savam aparā­tam un, stipri klibojot, gāja projām.

—  Volodjka! — pirmais satraukti uzsauca viņam nopakaļ. — Netrako!

Gorbovskis novērsās. *

—  Tēlniekiem, protams, nav uz ko cerēt, — viņam tieši pie auss sacīja kāda glaimīga balss.

Gorbovskis tikai papurināja g^lvu — viņš nevarēja parunāt. Viņam aiz muguras, sēcoši elpojot, so^ja Maļajevs.

Vēl kāda ļaužu grupa ar ruļļiem, vīstok­ļiem un pakām rokā visa reizē sakustējās un sāka sot ot viņam blakus.

—   Varbūt ir jēga darīt tā … — nervozi un aprauti ierunājās viens no viņiem. — Var­būt visu … Varbūt visu salikt pie kravas lūkas… Mēs saprotam, ka izredžu ir ļoti maz … Bet ja nu tomēr paliek brīvs kak­tiņš… Galu galā tie nav cilvēki, tās ir lie­tas… Sabāzt kaut kur … kaut kā …

—  Jā… jā… — teica Gorbovskis. — Lū­dzu, dariet to. — Viņš apstājās un pārcēla šedevru uz otra pleca. — Pasakiet to visiem. Lai saliek pie kravas lūkas. Kādus desmit soļus tālāk, jā?

Pūlis saviļņojās, varēja soļot brīvāk. Ļau­dis ar ruļļiem "un vīstokļiem sāka izklīst, un Gorbovskis beidzot izkļuva brīvā laukumiņā pie pasažieru lūkas, kur mazie, sastājušies pāros, gaidīja savu kārtu, lai nokļūtu Persija Diksona rokās.