Tālā varavīksne

Gorbovskis redzēja simtiem seju — jaunu un vecu, vīriešu un sieviešu, un tās visas vi­ņam tagad šķita vienādas, neparasti līdzīgas Lamonduā sejai. Viņš skaidri stādījās priekšā, par ko viņi domā. Ļoti gribas dzīvot: jauna­jam — tāpēc, ka tik maz ir dzīvots, veca­jam — tāpēc, ka tik maz atlicis dzīvot. Ar šo domu vēl var tikt galā: gribasspēka pie­pūle — un doma ir iedzīta dvēseles dziļumā, novākta no ceļa. Kas to nespēj, tas vispār vairs nedomā, jo visa viņa enerģija nepiecie­šama tam, lai neizpaustu nāves bailes. Bet pārējie… Ļoti žēl paveiktā. Ļoti žēl, neiz­turami žēl bērnu. Un ne tikai vienkārši žēl — šeit ir daudz cilvēku, kam bērni ir vienal­dzīgi, bet liekas nelietīgi domāt par kaut ko citu. Vajag izlemt. Ak, cik tas ir grūti — iz­lemt! Jāizšķiras un jāpasaka skaļi, visiem dzirdot, par ko tu esi izšķīries. Un līdz ar to jāuzņemas gigantiska atbildība, neparasti smaga atbildība sirdsapziņas priekšā, lai at­likušās trīs dzīves stundas justos cilvēcīgi, nemocītos nepanesamā kaunā un lai pēdējais elpas vilciens nebūtu jāiztērē kliedzienam: «Muļķis! Nelietis!», kas domāts pašam sev. «Žēlsirdība,» Gorbovskis nodomāja.

Viņš piegāja pie Lamonduā un paņēma no viņa megafonu. Likās, ka Lamonduā to pat nav pamanījis.

— Redziet, — Gorbovskis izjusti sacīja megafonā, — baidos, ka šeit noticis pārpra­tums. Biedrs Lamonduā lika priekšā izlemt, bet, saprotiet, būtībā nav ko izlemt. Viss jau ir izlemts. Mazbērnu novietnes un mātes ar jaunpiedzimušajiem jau atrodas zvaigžņu kuģī. (Pūlis trokšņaini nopūtās.) Pārējie bērni patlaban kāpj kuģī. Es domāju, ka ievie­tosim visus. Pat nedomāju, bet esmu pārlie­cināts. Piedodiet, bet es izlēmu viens pats. Man uz to ir tiesības. Man pat ir neapstrīda­mas tiesības likvidēt visus mēģinājumus, kas traucētu realizēt manu lēmumu. Bet šīs tie­sības, manuprāt, nebūs vajadzīgas. Visumā biedrs Lamonduā izteica interesantas domas. Es labprāt pastrīdētos ar viņu, bet man jā­iet. Biedri vecāki, ieeja kosmodromā ir pil­nīgi brīva. Tiesa, piedodiet, zvaigžņu kuģī iekāpt nevajag.

—   Tas arī ir viss, — kāds pūlī skaļi no­teica. Un pareizi. Ogļrači, sekojiet man!

Pūlis sāka trokšņot un sakustējās. Gaisā pacēlās vairāki pterokāri.

—   Kas nosaka mūsu lēmumu? — jautāja Gorbovskis. — Visvērtīgākais, kas mums ir — tā ir nākotne …

—   Tās mums nav, — pūlī noteica kāda barga balss.

—    Gluži otrādi — ir! Mūsu nākotne ir bērni. Vai nav tiesa, ļoti svaiga doma! Un vispār jābūt taisnīgiem. Dzīve ir skaista, un mēs visi to jau zinām. Bet bērni to vēl ne­zina. Cik mīlestības viņus vēl gaida! Es ne­maz nerunāju par nulles lauka problēmām. (Pūlī sāka aplaudēt.) Bet tagad es iešu.

Gorbovskis atdeva megafonu kādam Pado­mes loceklim un piegāja pie Matvej&s Mat­vejs vairākas reizes uzsita viņam pa muguru. Viņi skatījās izklīstošajā pūlī, sejas, kas bija atdzīvojušās un pēkšņi kļuvušas ļoti dažādas, un Gorbovskis nopūzdamies nomurmināja:

—   Tomēr jocīgi. Lūk, mēs pilnveidojamies, pilnveidojamies, kļūstam labāki, gudrāki, lab­sirdīgāki, bet cik gan patīkami, ja kāds cits izlemj mūsu vietā …

9. NODAĻA

«Tariels Otrais», desanta sigma-D-zvaig- žņu kuģis, bija uzbūvēts, lai pārvietotu lielos attālumos neiielas pētnieku grupas kopā ar minimālo laboratorijas iekārtas komplektu. Tas bija ļoti piemērots, lai nolaistos uz pla­nētām ar mežonīgām atmosfērām, tam bija milzīgas jaudas rezerves, tas bija drošs, stiprs, un deviņdesmit piecus procentus tā svara sastādīja energotilpnes. Protams, uz kuģa bija dzīvojamais nodalījums, kas sa­stāvēja no piecām maziņām kajītēm, maziņas kopkajītes, miniatūras virtuvītes un plašas vadības telpas, kas bija stāvgrūdām pilna ar vadības un kontroles aparātu pultīm. Kuģī bija arī kravas nodalījums — diezgan liela telpa ar kailām sienām un zemiem griestiem, kurā nebija kondicionēšanas iekārtas un kura noderēja (ārkārtējā gadījumā) pārvietojamās laboratorijas iekārtošanai. Normālos apstāk­ļos «Tariels Otrais» uzņēma ap desmit cil­vēku, ieskaitot apkalpi.

Bērnus veda iekšā pa divām lūkām: jau­nākos — pa pasažieru lūku, vecākos — pa kravas lūku. Pie lūkām drūzmējās ļaudis, un to bija daudz vairāk, nekā Gorbovskis bija gaidījis. Jau no pirmā acu uzmetiena varēja redzēt, ka te ir ne tikai audzinātāji un ve­cāki. Netālu kaudzē slējās kastes ar neizda­lītajiem ulmotroniem un iekārtu Lalandas Pēddziņiem. Pieaugušie daudz nerunāja, taču ap kuģi valdīja neparasts troksnis: pīkstieni, smiekli, sīku balstiņu nesaderīgais koris — troksnis, kas visos laikos bijis raksturīgs internātiem, bērnu spēļu laukumiem un am­bulancēm. Gorbovskis neredzēja nevienu pa­zīstamu seju, izņemot nomaļus stāvošo Aļu Postiševu. Arī viņa izskatījās pavisam ci­tāda — nošļukusi, bēdīga, ļoti eleganti un kārtīgi ģērbusies. Viņa sēdēja uz tukšas kas­tes, rokas klēpī salikusi, un vēroja kuģi. Viņa gaidīja.